Mīļie draugi, visas dienas nav vienādas. Ir saulainas dienas. Ir apmākušās dienas. Ir arī tādas dienas, kurās plosās vētra un negaiss. Vai mēs vēlētos tikai rāmas, saulainas dienas? Dievs visu ir jauki radījis – sauli, mākoņus, vēju, arī vētru un negaisu. Viss kalpo vienam mērķim – ieraudzīt Dievu Viņa majestātiskajā spēkā, varenībā, Viņu mīlēt un Viņam kalpot.

Kristīga cilvēka dzīves gājums. Tas nebūs tikai kā pastaiga saulainā dienā.

Kristus mums kā saviem mācekļiem dāvinās visu – gan saulainas dienas, gan apmākušās. Dažreiz Viņš dāvinās arī lielu negaisu un vētras. Un tu izbrīnā vaicāsi: kāpēc notiek tieši tā? Skaties uzmanīgi un tu ieraudzīsi, ka viss notiek, lai tu kļūtu par stipru un ticībā nobriedušu Kristus mācekli. Tieši tā mūs Jēzus veido un audzina, gatavojot Mūžībai. Dažreiz Viņš, kā savulaik mācekļus, ved caur labības lauku, kur lēnā vēsmiņā līgojas nobriedušas vārpas un kaut kur tālumā skan putnu dziesmas. Tu baudi mieru un klusumu. Kādu citu reizi Viņš aicina mūs kāpt laivā un doties pāri jūrai. Viņš ļauj mums piedzīvot vētras aurus un to, ka briesmas vēstoši viļņi gāžas  dzīves laivā. Viņš ļauj pieredzēt šo izjūtu – vēl tikai mirklis un es būšu miris. Kādēļ tā?

Mēs mācāmies nepieķerties ātri zūdošajam. Mācāmies pieķerties Kristum. Viņš majestātiski stāv pāri visām bēdām, sāpēm, norādot uz mūžīgu izglābšanu Dieva Valstībā.

Mums nevajadzētu gausties, ja mūs piemeklē bēdas. Tam tā jābūt. Jēzus sacīja saviem mācekļiem: "Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis." (Jņ 16,33) Bēdas piedzīvojot, mums jātur drošs prāts, ticībā lūkojoties uz Kristu. Viņu redzot, mēs iepazīsim uzvaru pār jebkādām grūtībām vai bēdām. Mēs varēsim droši teikt, ka arī pie mums tagad piepildās Bībelē rakstītie vārdi: "Tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu." (Rm 8,28)

Mēs esam Dievam ļoti pateicīgi par klusiem, miera pilniem laikiem, bet mēs neskumstam arī par grūtību, sarežģījumu laikiem. Visā, kas ar mums notiek, ja vien ticībā turamies pie Kristus, mēs arvien skaidrāk apgūstam patiesību, kas visu laiku beigās būs tik ļoti dārga un nepieciešama: "Kad Tu, Dievs, esi mans, tad man nevajag ne debesis, ne zemes! Ja man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!" (Ps 73,25–26)

Dievs mūs ir dēstījis savā dārzā –  Baznīcā. Dārzam pāri mirdz saule, bet dārzam pāri savā laikā brāžas arī negaiss un vētras. Ticībā uz Kristu taisnotajiem ir apsolījumi, pie kuriem tie stipri turas. Viens no tiem skan: "Taisnais zaļo kā palma, aug kā Libanona ciedrs; dēstīti Tā Kunga namā, viņi zaļo mūsu Dieva pagalmos. Vēl vecumā viņi nes augļus, ir sulīgi un zaļi, lai paustu, ka Tas Kungs ir taisns, mana patvēruma klints, un tajā nav netaisnības." (Ps 92,13–16)

Mēs esam pateicīgi Dievam par visu, ko Viņš dod. Jo pār visiem Viņa darbiem arvien vēl rakstīti vārdi – redzi, viss ir ļoti labs! Tādēļ mūsu sirdīs ir miers. Mēs esam laimīgi.

Lai Dieva svētībā vadīta visiem šī vasara!

Sirsnībā – mācītājs Erberts Bikše

Foto Jānis Miķelsons