Tāds ir Dieva nodoms – piepildīt zemi ar savu Gaismu, ar savu Mieru, savu Mīlestību. Gaidot Ziemassvētkus, kad pats Dievs kā Jēzus bērniņš nāk pie mums, cilvēkiem, sarunā tiekamies ar ESTERI un MARKU ROŽKALNIEM.
Ar Rožkalnu ģimeni tikās Valda Zvaigzne 

Markus

Dzimšanas dati: 13.01.83. Rīgā.
Jēzus draudzē: kopš 2007. gada
Mācības, studijas: bakalaurs biznesa administrācijā, Newport universitāte.
Darbavieta: SIA "Norge datorsistēmas", valdes priekšsēdētāja vietnieks.
Kalpošana draudzē: IT projekti, maketētājs.
Ģimene: precējies, gaida pirmo mazuli.

Estere

Dzimšanas dati: 20.01.83. Rīgā.
Jēzus draudzē: kopš 1998. gada.
Mācības, studijas: bakalaure Latvijas Universitātes komunikāciju specialitātē.
Darbavieta: LR Saeima, Iesniegumu biroja konsultante.
Kalpošana draudzē: draudzes mājas lapas administratore.
Ģimene: precējusies, gaida pirmo mazuli.

 

Vai redzat savā dzīvē Dieva nodomu un klātbūtni, veidojot jūs par ģimeni?

Estere: Saskatu gan nodomu, gan plānu. Mūsu kopdzīves stāsts ir interesants jau kopš dzimšanas. Esam dzimuši vienā gadā ar nedēļas starpību un vienā slimnīcā. Tajos laikos bērniņi slimnīcā bija šķirti no mammām, tāpēc, iespējams, atradāmies pat vienā telpā. Mūsu mammas bija pazīstamas, jo kristiešu sabiedrība tajos laikos nebija tik liela. Tuvāk iepazināmies, kad Markus ģimene, vēl dzīvodami Vācijā, brauca uz šejieni, pēdējo pusgadu sarakstījāmies vēstulēm. Un kādu laiku pēc viņa atgriešanās Latvijā sākām draudzēties.

Markus: Mani vecāki nāk no baptistiem. Bija Golgātas, vēlāk iesaistījās Mateja draudzē. Arī es tur darbojos divus trīs gadus pēc atgriešanās Latvijā. Mūsu abu ģimenes jau vairākās paaudzēs ir kristieši. Mūsu tagadējās ģimenes nodoms ir skaidrs – visupirms jau piepildīt Dieva skaisto prātu, ievērojot Viņa paredzēto ģimenes modeli, un ar to liecināt pasaulei. Arī garīgi ģimene ir spēks, jo divi cilvēki kopīgi spēj vairāk nekā atsevišķi. Ja vēlamies klausīt Jēzus pavēlēm, tad mums sevi ir jāliek otrajā vietā aiz sava tuvākā, un ģimenē to vislabāk var iemācīties.

E.: Redzu, ka Dievs gudri plāno cilvēku dzīvi – pa posmiem, lai būtu piepildījums, ejot tiem cauri. Neviens cilvēka paša sastādīts plāns nav tik skaists un sabalansēts, kādu to piedāvā Dievs. Mums bija draudzēšanās laiks, saderināšanās, laulība, attīstība darbā. Tagad gatavojamies nākamajam izaicinājumam – gaidām savu pirmo mazuli. Viss ir tā, it kā mēs stāvētu istabā ar daudzām durvīm, kādas no tām ir jāpaver un jāiet tālāk. Kā zināt, pa kurām? Ja mums ir Dievs, Viņš mums tās atvērs un pasargās no nepareizas izvēles sekām.

Kā dzīvē īstenojat Bībeles patiesību, ka "vīrs ir Dieva godības attēls un atspulgs un sieva vīra godības atspulgs" (1Kor 11,7)?

M.: Tam ģimenes modelim, ko Dievs radījis, ir sava doma un pamatojums. Vīrietis un sieviete ir radīti atšķirīgi. Ja cilvēki tic un paļaujas uz Dievu, tad abi saprot, ka tā ir pareizi un tas darbojas. Svarīgākais, ko es saskatu šajā modelī, ir, pirmkārt, paklausība – es kā vīrs paklausu Dieva teiktajam, sieva uzticas un paklausa mani. Un otrs ir cieņa, kas man, gadiem ejot, ir jāizcīna, uzņemoties atbildību un radot sievai pārliecību, ka viņa droši var uz mani paļauties, man paklausīt un ar prieku dot vīram ģimenes galvas statusu.

E.: Bija laiks, kad domāju, vai mīlestība, ko sajūtu no vīra ģimenē, neaizvieto mīlestību, ko saņemu no Dieva. Bet tad sapratu, ka tā jau ir tā pati Dieva mīlestība, ko caur ģimeni varu piedzīvot. Ja tās nebūtu, mēs nevarētu dot neko. Būt sava vīra godības atspulgam patiesībā ir Dieva dāvāta prioritāte sievai – būt brīvai no atbildības par izdarītās izvēles sekām. To redzu un jūtu, ka vīram ir daudz lielāka atbildība par mūsu ģimenes nākotni un virzību.

"Augļojieties un vairojieties. Piepildiet zemi.." (1Moz 1,28) Arī jūs pašlaik gaidāt ģimenes pieaugumu. Par ko tas jums liek padomāt?

E.: Tas ir pilnīgi jauns posms mūsu dzīvē. Bērniņu gaidām ar prieku un ziņkāri. Gribas redzēt viņā mūsu atspulgu. Bērniņa veidošanās grūtniecības laikā ir lielākais brīnums pasaulē!

M.: Tas liek pārdomāt savu dzīvi, salikt lietas pa plauktiņiem. Pasaulē ienāks jauna dzīvība, skatīsies, vēros mūs. Gribas arī viņam dot tādu sakārtotu dzīvi, rādīt priekšzīmi. Tas ir jauns posms dzīvē, jauns izaicinājums ar priekiem un skaistumu, bet arī atbildību un pienākumiem. Arī tas notiek pēc Dieva prāta, tādēļ pilnībā jūtamies, ka esam tam gatavi, jo Dieva noteiktais laiks vienmēr ir īstais laiks.

Bet ja dēliņam būtu jādzimst tumsā, nabadzīgā kūtiņā, salmos un silītē, kā tas notika ar Mariju un Jēzus bērniņu...  

E.: Cilvēcīgi šādi apstākļi būtu ļoti grūti. Galvenais, ka fiziskie apstākļi ļoti spēcīgi ietekmē mūs arī garīgi. Tomēr es domāju, ka šādā situācijā arī labi varētu parādīties ģimenes spēks. Ja viens otru patiesi mīl, tad var iziet cauri visam. Cilvēks ir tā radīts, ka viņš pilnībā izprast kaut ko var tikai tad, kad pats to piedzīvo. Līdz galam ir grūti saprast otra situāciju. Tomēr ļoti svarīgi būtu cilvēkiem padomāt – kas viņiem ir, nevis kā viņiem nav. Kā arī lūgt Tēvu, lai dod kādu risinājumu un parāda, kāpēc grūtības ir pieļautas. Es ticu, ka nekas nenotiek tāpat vien. Bieži vien kādas problēmas ir mūsu pašu grēka dēļ. Bet cik labi, ka Jēzus ir nācis mūs glābt, nevis tiesāt!

M.: Pirmkārt, nekas nenotiek bez Dieva ziņas, otrkārt, ja mēs dzīvojam ar Viņu, tad visas lietas mums nāk par labu. Tāpat bija Marijai un Jāzepam – grūti jau bija, bet viņi uzticējās Dievam, un viņiem viss labi izdevās. Un vēl jo vairāk – caur viņu grūtībām iegūtais labums ir atstājis neizdzēšamas pēdas visā pasaulē līdz pat šodienai. Mums jāatceras, ka Dievs mūs svētī arī caur grūtībām. Un grūtību laikā Dievam izteiktā slava un pateicība patiesībā ir visvērtīgākā.

Ar ko, jūsuprāt, Dievs vēlētos piepildīt zemi? Ko cilvēks var darīt, lai tā būtu?

E.: Dievs noteikti vēlētos piepildīt zemi ar degsmi un ticību lielām lietām. Cilvēki pārāk paļaujas un balstās uz sabiedrībā valdošiem stereotipiem, dzenas pakaļ citu sapņiem. Dievs vēlētos, lai cilvēks piepilda Viņa sapņus, ko Viņš var īstenot caur cilvēkiem. Viņš katram, nākot pasaulē, ir devis savu sapni. Un, ja kāds to vēl nav atradis, tad acīmredzot meklē nepareizās vietās vai pakļaujas apkārtējo ietekmei.

M.: Man kā kristietim Dievs ir devis uzdevumus, kas jāpaveic šajā dzīvē. Tos droši var arī saukt par mūsu dzīves jēgu, un, manuprāt, tie ir divi. Visupirms atrast ceļu pie Dieva. Iedomājamies – ceļu šajā pasaulē ir neskaitāmi daudz, bet tikai viens ved uz Debesīm, tie ir kā necili vārti, kam pasaule netic, – Jēzus. Kad esi tos atradis, tad tu nestāvēsi un negaidīsi, kamēr pienāks Jēzus atgriešanās diena, bet iesi un stāstīsi apkārtējiem par šo nozīmīgo atklājumu. Bet, tā kā ar stāstīšanu vien nepietiek, ir jāpārliecina. Mūsu uzdevums ir liecināt ar visu savu dzīvi. Tam ir pakārtoti visi pārējie uzdevumi dzīvē.

Kā izpaužas jūsu liecināšana līdzcilvēkiem?

E.: Savu ikdienu, savu apkārtni visvairāk cenšos piepildīt ar pozitīvismu. Cilvēki ir ļoti tendēti uz negatīvo. Daudzos valda pesimisma gars vai stils. Cilvēkiem bail noticēt, ka var notikt vai būt kaut kas labs, jo visi apstākļi it kā liecina par pretējo. Te mēs nonākam pie ticības jautājuma un Dieva apsolījumiem. Dievs vēlas, lai mēs būtu laimīgi. Tāpēc cenšos citus iedrošināt. Mēģinu, lai mūsu dzīve būtu viņiem kā iedrošinājums. Tas nav viegli, ļoti svarīgs ir atbalsts un spēks no ģimenes. Dievs spēcīgi strādā pie cilvēkiem, bet tikai tad, ja tie personīgi pasaka "jā" Kristum.

M.: Liecināt un kalpot varam gan aktīvi – runājot, gan pasīvi – ar savu uzvedību, attieksmi, nostāju. Un bieži neapzināmies, ka to jau arī nepārtraukti darām. Jautājums ir tikai – kāda ir mūsu liecība? Ja cilvēki zina, ka esi kristietis, viņi Dievu vērtē pēc tevis. Tādēļ ir tik svarīgi attīstīt sevī garīgos augļus, par kuriem Jēzus mums stāsta. Viņa mācība ir skaidra – mums tuvākais ir jāceļ augstāk par sevi. Un mūsu tuvākais pasaulīgais cilvēks visvairāk no mums var saņemt, dzirdot un redzot liecību par Dievu.

Daudziem ir grūti noticēt Dieva apsolījumam, kā to darīja Marija, dvēseles pazemībā Dievu slavēdama.

M.: Dzīvē ir tik daudz visādu piedāvājumu, kuros cilvēki meklē apmierinājumu un piepildījumu. Dievu uzskata par blakuslietu un Ziemassvētkos ierodas baznīcā kā uz sezonas pasākumu. Pasaule nemāca cilvēku būt pazemīgam. Ja cilvēks kaut ko nespēj un viņam ir vajadzīgs kāds augstāks spēks Dievs, pasaule māca, ka tā ir padošanās. Ja cilvēks visu mūžu ir dzīvojis atšķirtībā no Dieva, nekad nebūs tā, ka viņš tūlīt visam piekritīs, ko tu viņam teiksi. Tāpēc evaņģelizējot ir jādomā par mūsdienīgiem veidiem, kā labāk uzrunāt cilvēkus. Es jau arī esmu tikai viens ķēdes posms – Svētais Gars ir tas, kas atgriež cilvēku. Bet liecinot es atceros, ka Dieva Vārds nekad neatgriežas tukšā, tādēļ mans uzdevums ir turpināt to dalīt cilvēkiem.

Vai kalpošana un viss no sirds darītais nes vēsti par Dievu?

E.: Esam lūguši, lai Dievs dod mums kopīgu kalpošanu, kur varam viens otru papildināt. Tādas iespējas Dievs ir devis, gan vadot draudzes svētdienas skolu, veidojot dažādus IT projektus, maketus, plakātus, kalendārus u. c. Divus gadus pēc kārtas rīkojām akciju "Uzdāvini kaut ko Jēzum!". Paši to izdomājām, jo Ziemassvētku laikā bija sajūta, ka tieši Jēzum kaut kas ir jāuzdāvina. Taisījām mazas paciņas ar gardumiem, pielikām klāt evaņģelizācijas zīmīti, braucām pa Rīgas centru un izdalījām tās cilvēkiem, kas iekrita acīs un likās mazturīgi. Tā ir fantastiska sajūta – dot paciņu un ieraudzīt izbrīnu un pārsteigumu cilvēku acīs. Domāju, ka arī šajos brīžos Dieva godība spēcīga parādās, jo piepilda paša darītāja sirdi un kā brīnums uzrunā saņēmēju. Vienalga, ko darot – vadot svētdienas skolu vai gatavojot draudzes kalendāru, kādu iepriecinot, palīdzot, ziedojot, vienmēr ir iespēja izdarīt vēl labāk, bet mūsu Tēvs par vēlmi rīkoties priecājas.

M.: Esmu tieši par to domājis, ka mūsu draudzē vajadzētu vairāk attīstīt evaņģelizācijas jomu, lai piesaistītu cilvēkus no ārpuses. Tās ir manas nākotnes vīzijas. Iespēju ir daudz, un cilvēki ir apdāvināti.

Vai labajos darbos varam ieraudzīt Dieva godību vai arī tās atspulgu?

E.: Dieva godība, man liekas, var būt redzama tikai gara acīm. Tie ir mirkļi, kad sirds ir pilna, pilna Dieva mīlestības, prieka un Viņa tuvuma. Tās nav paliekošas sajūtas, jo atgriežamies fiziskajā pasaulē. Bet pēc tā ir vērts tiekties. Esam piedzīvojuši, ka īpašu Dieva godību var sastapt pielūgsmes laikā kristiešu vidū, kad no sirds ar dziesmām un mūziku slavējam Kungu. Kāds citāts saka: "Dieva godība ir kā okeāns. Daudzi tajā ir peldējuši, bet neviens nav aizsniedzis tā pamatu."

M.: Dieva godības atspulgs ir redzams mūsu labajos darbos. Esam Dieva vēstneši. Un, ja mēs neliecināsim par Dievu, kurš cits tad to darīs? Vēl vairāk – mēs esam radīti pēc Dieva tēla. Tādēļ varētu teikt – mūsos ir Dieva DNS! Viņš ir mūsu Tēvs, un tāpēc vien varam iedomāties, kādas mums ir dotas spējas un cik apdāvināti esam! Dievam viss ir iespējams. Ja esam Dieva bērni, ir jāuzdrīkstas un jāsapņo lielas lietas, kā jau Estere teica, un jātic, ka paveiksim. Nedrīkstam baidīties. Ja mums būtu ļauts ieraudzīt Dievu kā Mozum – kaut no mugurpuses, kāda cilvēkos būtu drošība! Ja šo domu turēsim savā prātā, spēsim darīt daudz un nest daudz augļu.

Jūsu vēlējums draudzei Ziemassvētkos.

E.+M.: Novēlam, lai visi kristieši apzinās to lielo spēku, kas mums ir dots, dzīvojot ar Kristu! Draudzei vēlam nākamajā gadā augt evaņģelizācijas jomā, lai visiem cilvēkiem būtu iespēja atrast savas garīgās mājas.