Pēc pavisam savādās, cilvēciski spriežot, eņģeļa vēsts par Jēzus iemiesošanos  Marijā viņa tomēr saka: ".. es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda." (Lk 1,38) Marijā – paļāvība, uzticība, paklausība Dievam. Paklausība, kas Marijai var maksāt kaunu, izstumšanu no sabiedrības, pat nomētāšanu akmeņiem, pēc jūdu likumiem. Bet Marija bija saklausījusi pašu galveno: ".. tu dzemdēsi Dēlu un sauksi Viņa vārdu: Jēzus." (Dievs ir atbrīvošana un pestīšana) (Lk 1,31) Atbrīvošana no ierastā, no pasaules un pat bauslības noteikumiem, jo "Viņš ir likts par zīmi, kam runā pretī" (Lk 2,34), no ilgi veidotas cilvēku uzskatu sistēmas. Pestīšana no pagātnes cietuma un verdzības, "jo Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu" (Lk 1,54) un "svabadībai mūs ir atsvabinājis". (Gal 5,1) Dieva pieskāriens negaidītajā, nesaprotamajā, neērtajā, apkaunojošajā – Marijas zemums un: "Tas būs liels, un Viņu sauks par Visaugstākā Dēlu." (Lk 1,32)
Un patiesi – Svētais Gars mūsos dzemdina Dieva Dēlu pavisam trauslā, bet drošā stāvoklī, kad mums atklātās mūsu cilvēcisko spēju vai nespējas robežas pazemībā un izbrīnā liek jautāt: "Kā tas var notikt?" (Lk 1,34) Kā var notikt šis lielais apvērsums?

Un tad notiek! ".. šodien Pestītājs dzimis.." (Lk 2,11) Manī. Tevī. Un es to nespēju aptvert, jo apzinos savu necienību. Es nespēju arī aptvert, cik neparasta būs mana dzīve, jo Kristus dzīvos manī, brīvos mani un darīs dzīvu.  

Mana dvēsele, "slavē To Kungu"! (Lk 1,46)

Redaktore Milda Klampe

Godinot Tēvu

".. Tas, kas no Tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls." (Lk 1,35)

Ja Dieva Dēls ir iedzimis manā cilvēcīgajā miesā, vai es atļauju Viņa svētajai vienkāršībai, neievērojamībai un vienprātībai ar Tēvu izmantot iespēju izpausties manī? Tas, kas kļuva par patiesību jaunavai Marijai Dieva Dēla piedzimšanas notikumā uz zemes, ir arī patiesība, kas ir atklājusies katrā svētajā. Caur Dieva tiešu iejaukšanos manī ir iedzimis Dieva Dēls, tāpēc tagad man kā Dieva bērnam ir jāizmanto visas Dieva bērna tiesības – tiesības vienmēr atrasties vaigu vaigā ar savu Tēvu lūgšanā. Vai es nepārtraukti pārsteigumā saku savas dzīves cilvēciskajai daļai: "Kādēļ tu vēlējies, lai es pagriežos te vai eju tajā virzienā?" – "Vai jūs nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?" Vienalga, lai arī kādi būtu mūsu apstākļi, šim svētajam, neviena neievērotajam un mūžīgajam Bērnam ir jābūt vienotībā ar savu Tēvu.

Vai esmu pietiekami vienkāršs, lai šādā veidā sevi salīdzinātu ar savu Kungu? Vai Viņš iet savu brīnišķīgo ceļu kopā ar mani? Vai Dieva griba ir pilnīgi īstenota manī un vai Viņa Dēls ir pilnīgi izveidojies manī? (Gal 4,19) Vai arī es uzmanīgi esmu Viņu atbīdījis malā? Vai šis skaļais sauciens izlaužas no manas šodienas? Kādēļ liekas, ka visi cilvēki tik skaļi raud? Šodien cilvēki raud tādēļ, ka Dieva Dēls tiek gatavots nāvei. Dieva Dēlam pašreiz nav mūsos vietas – nav vietas klusai, svētai sadraudzībai un vienotībai ar Tēvu.

Vai Dieva Dēls manī spēj lūgt, atnesot godu savam Tēvam; vai arī es Viņam uzskaitu savas prasības? Vai Viņš manī kalpo, tāpat kā to darīja savas kalpošanas laikā šeit virs zemes? Vai Dieva Dēls manī ir spējīgs aizrauties un ciest, lai Viņa nodomi varētu īstenoties? Jo vairāk cilvēks uzzina par Dieva vispilnīgāko svēto iekšējo dzīvi, jo vairāk ierauga to, ka Dieva īstenais nodoms pie cilvēka ir piepildīt to, "kas vēl trūkst no Kristus ciešanām.." (Kol 1,24) Un, kad mēs domājam, kādas pūles mums prasa šī "piepildīšana", vienmēr atklājas vēl kaut kas nepadarīts.

*

Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: "Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis!" (Jņ 11,41)

Kad Dieva Dēls lūdz, viss Viņa prāts, uzmanība un apziņa ir vērsta uz savu Tēvu. Dievs vienmēr dzird sava Dēla lūgšanas, un, ja Dēls ir izveidojies manī, Tēvs vienmēr sadzirdēs arī manas lūgšanas. Bet man jācenšas, lai Dieva Dēls spētu izpausties manā cilvēciskajā miesā. ".. jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis.." (1Kor 6,19) Tas nozīmē, ka tava miesa ir Dieva Dēla Betlēme. Vai esmu devis Dieva Dēlam iespēju sevī darboties? Vai Viņa dzīves tiešā vienkāršība spēj manī izpausties, tāpat kā tā izpaudās Viņa dzīvē virs zemes? Kad es nonāku saskarē ar ikdienišķām dzīves parādībām kā parasta cilvēciska būtne, vai manī skan Dēla mūžīgā lūgšana savam Tēvam? Jēzus saka: "Tanī dienā jūs lūgsit Manā vārdā.." (Jņ 16,26) Kas tā būs par dienu? Viņš runā par Dienu, kad Svētais Gars būs nācis manī un mani padarījis vienotu ar manu Kungu.

Vai Kungs Jēzus Kristus ir pilnīgi apmierināts ar tavu dzīvi? Vai arī tu Viņa priekšā staigā lepnībā? Nekad neatļauj savai parastajai cilvēciskajai izjūtai kļūt par noteicošo un iespaidojošo spēku, kas Dieva Dēlu atstumj malā. Parastā cilvēciskā izjūta ir Dieva dāvana mūsu cilvēciskajai dabai, bet parastā cilvēciskā izjūta nav Viņa Dēla dāvana. Pārdabiskuma izjūta ir Viņa Dēla dāvana, tādēļ mēs nekad nedrīkstam savu parasto cilvēcisko izjūtu uzcelt savas dzīves tronī. Dēls vienmēr atzīst savu Tēvu un salīdzinās ar To, bet parastā cilvēciskā izjūta nekad to nav darījusi un nedarīs. Mūsu ikdienišķā daba nekad nespēs pielūgt Dievu, kamēr tā nebūs pārveidota un piepildīta ar Dieva Dēlu. Mums ir jābūt pilnīgi pārliecinātiem, ka mēs savu cilvēcisko miesu esam pilnībā pakļāvuši Viņam, ļaujot Viņam mirkli pēc mirkļa caur to darboties? Vai dzīvojam tāda līmeņa pakļautībā Jēzum Kristum, lai Viņa dzīvība mūsos varētu izpausties mirkli pēc mirkļa?

Osvalds Čembers. "Katru dienu Viņa godībai"

Kungs, palīdzi man kļūt pazemīgam – pēc iespējas mazāk runāt par sevi; nejaukties citu darīšanās; nevēlēties kārtot citu cilvēku dzīves jautājumus; izvairīties no ziņkārības; pieņemt ar prieku to, ka mūs apstrīd un labo; neievērot citu kļūdas; pieņemt apvainojumus un netaisnību; pieņemt to, ka esmu nenozīmīgs, aizmirsts un citiem nepatīku; necensties būt īpaši mīlētam un apbrīnotam; būt laipnam, lēnprātīgam pat izaicinājuma brīžos; nekad nepastāvēt uz to, lai mūs cienītu; piekāpties strīdā, pat ja mums ir taisnība; vienmēr izvēlēties grūtāko.

Māte Terēze