Man vienmēr ir licies, ka lūgt palīdzību ir liela uzdrīkstēšanās un uzdrošināšanās. Tas nav tā kā veikalā, kad lūdzam pārdevējai nepieciešamo pārtikas produktu, tas nav arī tāpat kā piezvanīt draugam un pajautāt pēc kādas trūkstošas lietas. Vēl lielāka apņēmība nepieciešama, lai neaizvērtu acis, redzot kādu nonākam grūtībās, un sniegtu viņam palīdzību. Šoreiz saruna ar mācītāju ULDI JUMEJU, kuram sniegt palīdzību ir viņa tiešais darba uzdevums, jo ikdienā Jumeja kungs strādā par psihoterapeitu.

Ar mācītāju U. Jumeju sarunājās Linda Bagone 

Uldis Jumejs

Dzimis: 1954. gada 10. novembrī.       

Mācības: 1981. gadā beidzis Rīgas Medicīnas institūtu; Maskavā apguvis refleksoterapiju; 1996. gadā ieguvis bakalaura grādu LU teoloģijā; pabeidzis Sentluisas semināru pastorālajā padomdošanā; pašlaik mācās Viļņas eksistenciālās psiholoģijas institūtā.

Darbavieta: psihiatra privātprakse Valmieras veselības centrā; psihoterapeits Pusaudžu narkomānu centrā; pasniedzējs Lutera Akadēmijā; mācītājs Jaunpiebalgas ev. lut. draudzē.

Ģimene: sieva Māra, meitas Inta (29 g.), Baiba (19 g.), Marta (16 g.), mazmeita Sāra (2 g.).

Kāpēc mūsdienās tik daudz cilvēku vēršas pie psihoterapeita pēc palīdzības?

Pirmkārt, aizvien vairāk cilvēku dzīvo stresā, kas rodas no daudzveidīgāka dzīves un attiecību modeļu izvēles. Agrāk, kā tēvs teica, tā bija un viss pastāvēja stingros tradīciju rāmjos. Mūsdienās tradīcijas ir tik atšķirīgas. Dažādi arī ir dzīves un attiecību modeļi. Cilvēks bieži vien apjūk izvēles brīdī, kad jāizlemj par to, kas der un kas ne. Visapkārt ir ļoti daudz kārdinājumu. Tie tiek translēti televīzijās, atrādīti presē, tie cilvēkos mudina negatīvas dziņas, arī saikne ar vecākiem un autoritātēm ir kļuvusi vājāka. Cilvēkiem rodas problēmas attiecībās, veidojas atkarības un viņi tiek pakļauti dažādām stresa situācijām. Pieaug depresiju skaits. Tajā pašā laikā, lai cilvēks varētu sevi uzturēt un strādāt, viņš nedrīkst būt nomākts, bezmiegā un depresijā. Tāpēc cilvēki gribot negribot meklē palīdzību pie psihoterapeita un ne jau tāpēc, ka viņiem nebūtu ko darīt.

Otrkārt, baznīcai vajadzētu būt gatavākai palīdzēt. Ja cilvēks zinātu, ka mācītājs ne tikai liks viņam lasīt Bībeli un lūgt, bet arī cilvēcīgi sarunāsies, daudzi cilvēki palīdzību meklētu pie draudzes ganiem.

Liela loma ir mācītājiem – cik viņi ir gatavi cilvēcīgām attiecībām. Viena lieta ir būt pietiekami komunikablam un veidot sarunu, bet nepieciešams būt arī profesionālam padomdevējam. Pasaulē mācītāji tiek sagatavoti padomdošanai – palīdzēt cilvēkiem krīzes situācijās, kad viņi ir krīzes depresijas vai psihisku traucējumu nomākti, sadarboties ar sociālajiem dienestiem, mediķiem, veidot komandu.

Runājot par mūsdienu cilvēku, jāsecina, iespējams, agrāk indivīds bija laimīgāks. Varbūt mums jāvēršas pie pirmsākumiem un jācenšas dzīvot tā, kā to darīja mūsu priekšteči?

Zināmā mērā viņš bija, ja ne laimīgāks, tad drošāks, un no viņa neprasīja tik lielu izlemšanas spēju. Viņa paša gribas un lēmumu pieņemšanas vajadzība nebija tik liela, jo cilvēka vietā visu noteica tradīcija, kultūras rāmji un autoritātes – ar ko man precēties, ar ko man dzīvot u. tml. Daļēji arī apstākļi. Kāpēc tad tagad tik daudzas ģimenes šķiras? Nedomāju, ka agrāk cilvēki mīlēja viens otru vairāk vai arī bija uzticīgāki nekā tagad. Toreiz sieviete nevarēja izdzīvot viena ar bērniem, toties tagad tas ir iespējams. Tēlaini runājot, cilvēks stāv kāda kārdinājuma priekšā un domā, vai viņam piepūlēties attiecību uzturēšanā vai arī iet vieglāko ceļu un izlemt, ka viņš var dzīvot bez šīm attiecībām. Apstākļi šādai rīcībai arī ir labvēlīgi, vismaz pirmajā brīdī, kad nedomājam par to, ko tas nodara bērniem. Visos žurnālos un avīzēs rakstīts, ka šāda rīcība nav nekas briesmīgs, jo bērni ar tēvu satiekas un viņi pazīst to. Tagad ir lielāka cilvēka brīvība, katram pašam jāizšķiras par savu rīcību un atbildības uzņemšanos, līdz ar to rodas stress un dzīvot kļūst grūtāk. Tomēr visa cilvēce ir attīstības procesā, un acīmredzot pašlaik mēs esam tajā fāzē, kad ikvienam cilvēkam jābūt atbildīgākam par savu dzīvi un izdarītajiem lēmumiem.

Vai var izdalīt kristīgo psihoterapiju no parastās, un ar ko tās atšķiras?

Pamatelementi abās palīdzības sniegšanas formās jeb terapijās ir vienādi – saruna, problēmas definēšana, mērķu sasniegšana, šķēršļu noteikšana, kas man traucē dzīvē sasniegt to, ko vēlos, ko pats varu darīt un kā man var palīdzēt citi. Atšķirība vai arī robeža sākas tajā brīdī, kad kristīgais padomdevējs, kurš visbiežāk ir teologs vai mācītājs, aicina vai palīdz veidot cilvēkam attiecības ar Dievu. Sarunās svarīgi ir noskaidrot cilvēka reliģisko pieredzi, zemūdens akmeņus, kas traucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Vai stiprs ticības vīrs vai sieva var būt arī labs padomdevējs?

Es domāju, ka noteikti var, jo, ja viņš ir stiprs, tad šis spēks ir dots no Dieva, lai viņš palīdzētu citiem un būtu labs padomdevējs. Svarīgi, protams, lai viņš būtu sagatavots mērķtiecīgi virzītai sarunai un tādējādi varētu citiem palīdzēt.

Latviešu valodā vārds "padomdošana" sastāv no vārdiem "padoms" un "došana", tas ne vienmēr izraisa pozitīvas asociācijas.

O, tieši pretēji – cilvēki bieži nāk ar jautājumu: ko man darīt? Pasaki man priekšā! Viņi nāk pēc padoma. Tomēr ir riskanti sniegt padomu, turklāt steidzīgu. Sākumā jāsaprot, kas ir noticis ar šo cilvēku un kāpēc viņš atrodas šajā krīzē, konfliktā vai strupceļā. Vēlāk jāpalīdz cilvēkam pašam rast risinājumu. Protams, es drīkstu no savas cilvēciskās, kristieša vai profesionāļa pieredzes piedāvāt kādus risinājuma variantus, bet viņa ziņā paliek izvēlēties, kas der un ko viņš vēlas.

Tomēr ir situācijas, kad jānorāda cilvēkiem, kā rīkoties.

Jā, eksistences apdraudējuma situācijās vai arī situācijās, kad tiek apdraudēti līdzcilvēki. Tomēr bieži vien, ja cilvēks nav gatavs savā dzīvē kaut ko mainīt, psihoterapeitam nav tiesību piespiest viņu kaut ko darīt. Padomdevējs var tikai brīdināt par sekām, ļoti nopietnās situācijās runāt ar tuviniekiem vai pat brīdināt valsts iestādes. Man ir bijuši šādi gadījumi, kad esmu izsaucis ātro palīdzību uz kabinetu un centies aizkavēt pacientu.

Pāvila vēstulē galatiešiem ir vārdi: "Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsiet Kristus likumu," un: ".. ikkatram ir jānes sava paša nasta." (Gal 6,2,5)

Līdzīgi ir par skabargu. Ko tu pamāci citam skabargu izņemt, ja tev pašam baļķis ir acī? Pamēģini izvilkt savu skabargu un tu redzēsi, cik tas ir grūti! Tad ar lielāku pacietību un līdzcietību palīdzēsi otram, spēsi viņu labāk saprast un uzklausīt. Tāpat ir ar nastu – ja es zināšu savu nastu un nesīšu to, tad varēšu palīdzēt gan savam klientam, gan draudzes loceklim. Tā ir fantāzija, ja domājam, ka mēs dzīvē varam noņemt visus smagumus un nastas. Kristieši parasti teic, ka mums ir uzlikts krusts jeb citiem vārdiem smagums, ko Dievs var palīdzēt nest, bet Viņš to nenoņems. Galvenais ir apzināt savu problēmu. Tāpēc daudzi psihoterapeiti iziet pašterapijas kursu, kristieši – grēksūdzi. Es redzu, cik lielā mērā, izsūdzot grēku, to varu mainīt, bet Dieva ziņā ir laiks, kad Viņš to no manis noņems. Tomēr Dievs vienmēr palīdzēs nest smagumu.

Vai ir kāds limits, cik smagu cita nastu varu nest?

Svarīgi, lai varu normāli justies un dzīvot, lai tas netraucē manu darbu un attiecības ar tuviniekiem.

Muļķīgi būtu apzināties, ka cita nasta ir smaga, tāpēc nepalīdzēšu. Tas būtu tāpat kā no diviem iepirkuma maisiņiem izvēlēties vieglāko.

Tāpēc ir nepieciešama šī profesionālā sagatavotība, lai redzētu, cik liela atbildība man ir kā cilvēkam, kristietim un ārstam un kur sākas pacienta, klienta vai draudzes locekļa atbildība. Robeža noteikti ir jāredz, jo, to neredzot, mēs kaitējam sev, uzņemoties pārāk daudz un nespējot to pēc kāda laika panest. Neredzot robežu, sākam darīt kaut ko otra cilvēka vietā, to Dievs nav paredzējis, jo Viņš grib, lai pats cilvēks iet savas vainas ieraudzīšanas, atzīšanas, nožēlošanas un labošanas ceļu.

Redzam, ka aizvien izplatītāka problēma ne tikai sekulārās, bet arī kristīgās ģimenēs kļūst gan garīga, gan fiziska vardarbība. Vai otram laulātajam ir jānes šī nasta?

Nasta nav jānes. Dievs ir paredzējis dzīvot katram. Bieži vien sieviete, ja varmāka ir vīrietis, ir saistīta ar bērniem. Viņa var vēlēties sevi sodīt un ļaut vīram būt varmācīgam pret viņu, tomēr viņa nedrīkst atļauties to bērnu dēļ.

Aicinu jūs iedrošināt gan draudzes vadītājus padomdevējus, gan draudzes locekļus, kuri ikdienā palīdz saviem līdzcilvēkiem nastu nešanā!

Nav tādas situācijas, kurās neko nevar darīt vai arī nevar palīdzēt. Tā nevar būt! Kaut ko darīt vai mainīt savā dzīvē var vienmēr. Mums ir tā privilēģija, ka mēs neesam vieni savas nastas priekšā, bet Dievs var palīdzēt nastu samazināt, lai mēs to spētu panest. Paļausimies uz Dievu, kā arī zināsim to, ka kaut ko varam darīt arī paši. Tāpēc nebaidīsimies lūgt palīdzību gan mācītājiem, gan kristiešiem, kuri ir sagatavoti šim atbalstīšanas darbam!