Palūkojieties uz Jēzu. Viņš stāv Ģenecaretes ezera krastā. Ļaudis bija sanākuši tik daudz, ka nebija vairs vietas. Jēzum vajadzēja kāpt laivā. Atirties mazliet no krasta. Un tad uzrunāt ļaudis. (Lk 5,1) Jēzus ir ļaužu apjūsmots un gaidīts. Jēzus ir populārs.

Bet tagad palūkosimies uz Jēzu citā Viņa dzīves brīdī. Apkārt nav vairs lielā ļaužu pūļa. Un, savus mācekļus uzlūkojis, Jēzus teic, ka arī viņi aizies, atstājot Viņu vienu. (Jņ 16,32) Tagad, Jēzu uzlūkojot, ļaudis dziļdomīgi klusē. Neuzkrītoši cits pēc cita aiziet.
Kas noticis? Kāpēc tā? Kādēļ tāda attieksmes maiņa?

Notiek tas, kas jau dzīvē parasti notiek. Kamēr esi ievērojams, populārs, draugu netrūkst. Kad bēdas vai ciešanas skar, līdzgājēji palēnām attālinās, pazūd.

Labi vēl, ja paliek tuvākie, uzticamākie draugi. Tie, kas savā dzīvē pieredzējuši smagu slimību vai neveiksmi, zinās, kā tas ir.

Kas notiek ar cilvēkiem, kas savās bēdās palikuši vieni? Daudzi ir sarūgtināti. Sirds ir pārmetumu pilna. Ja vien spētu, viņi ar varu censtos piesaistīt sev citu cilvēku uzmanību.

Palūkosimies uz Jēzu, kā Viņš rīkojas. Viņš atraisa visas važas. Viņš atlaiž savus mācekļus brīvībā. Tādējādi Viņš pat sargā savus mācekļus. Kad Jēzus tika apcietināts, Viņš padevās gūstītājiem, bet par saviem mācekļiem Viņš sacīja: tad lai šie aiziet. (Jņ 18,8)

Jēzus šajā ceļā iet viens. Bet Jēzus neliedz sevi šajā ciešanu ceļā pavadīt, sirdī izdzīvojot līdzi ciešanu dramatismu. Ja kāds to dara, tam jānotiek mīlestībā un paļāvībā.

Parasti tā ir, ka, ciešanas izdzīvojot, mēs kļūstam dvēselē dziļāki. Garīgi bagātāki mēs kļūstam arī tad, ja pavadām citus viņu ciešanās un tā viņiem kalpojam.

Viens no Jēzus mācekļiem īpaši izcēlās ar to, ka viņš, kaut no attāluma, taču ļoti izteikti pavadīja Jēzu ciešanu ceļā. Tas bija māceklis Jānis. Varbūt tieši tādēļ viņš varēja uzrakstīt saturā tik dziļu evaņģēliju – Jāņa evaņģēliju.

Ciešanas, mīļie draugi, nav posts, ja tām cauri ejam kopā ar Dievu. Šādas ciešanas vienmēr beidzas ar svētību, kas mūs pavadīs ne tikai dzīves laikā, bet arī Mūžībā.

Ko darīt, kad jāstaigā pa sāpju ceļiem? Un jāstaigā savā laikā ir katram.

Esam aicināti raudzīties uz Jēzu un mācīties no Viņa. Pravietis Jesaja, par Kristu un Viņa ciešanām pravietodams, raksta: "Tā Kunga kalps staigāja visdziļākajā tumsā, kur nebija neviena gaismas stara, bet Viņš tomēr piesauca Tā Kunga vārdu un paļāvās uz savu Dievu." (Jes 50,10)

Redzi, lai cik dziļas būtu bēdas, paliec lūgšanās pie Jēzus. Te ir tava uzvara.

Visiem, kas uz Jēzu paļaujas, ir sagatavots Lieldienu rīts. Tas tuvojas. Par to nav jāšaubās ne mirkli. Ciešanu laiks iepretī svētlaimes pilnai Mūžībai ir tikai īss brīdis. Žēl tikai, ka šīs proporcijas mēs bieži vien vēl nespējam skaidri ieraudzīt. Brīžos, kad to ieraugām, atskārstam, ka arī ciešanām ir sava vieta mūsu dzīvē. Mēs veidojamies un augam, lai būtu derīgi Dieva Valstībai, kas ir pavisam tuvu.

Svētīgu visiem Kristus augšāmcelšanās svētku laiku!