Cik tas ir acīm redzams, ka Svētais Gars nāks pār mums un paliks uz mums vienīgi tad, ja mēs piekritīsim būt kā jēri ikreiz, kad Viņš mūs pārliecina par grēku! Nav nekā skaudrāka un pazemojošāka kā uzlūkot Jēru ceļā uz Golgātu mūsu dēļ un ieraudzīt, cik daudzkārt mēs neesam gribējuši darīt to pašu Viņa dēļ.
Uzlūko Viņu kādu brīdi kā Jēru! Viņš bija vienkārši Jērs. Jērs ir viens no vienkāršākajiem Dieva radījumiem. Tam nav nekādu projektu vai plānu, kā sev palīdzēt – tas eksistē bezpalīdzībā un vienkāršībā. Jēzus padarīja sevi par neko mūsu dēļ un kļuva par vienkāršu Jēru. Viņam nebija sava spēka, nedz savas gudrības, nekādu plānu, kā izkļūt no grūtībām, tikai vienkārša un nepārtraukta atkarība no Tēva. "Dēls no sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām.″ (Jņ 5,19) Bet mēs – cik mēs esam sarežģīti! Kādi tikai mums nav bijuši plāni, kā palīdzēt sev izkļūt no grūtībām! Pie kādiem pašu pūliņiem neesam ķērušies, lai dzīvotu kristieša dzīvi un darītu Dieva darbus, it kā mēs kaut kas būtu un kaut ko varētu! Balodim (Svētajam Garam – red.) vajadzēja laisties prom, tāpēc ka mēs negribējām būt vienkārši jēri.
Jēzus bija apcirptais Jērs, ļaudams, lai Viņam nocērp Viņa tiesības, Viņa cieņu un jebkuru Viņam pienākošos cilvēcisko brīvību, tāpat kā jēram nocērp vilnu. Viņš nekad nepretojās. Kad Viņš tika ievainots mūsu dēļ, Viņš neatriebās. Ciezdams sāpes, Viņš nedraudēja. Viņš nekad neteica: "Jūs nedrīkstat pret mani tā izturēties! Vai jūs nezināt, ka Es esmu Dieva Dēls?″ Bet cik bieži mēs esam labprātīgi ļāvuši, lai mums nocērp to, kas mums likumīgi pienācās? Mēs pastāvējām uz to, lai pret mums izturētos ar mūsu statusam atbilstošu cieņu. Mēs pretojāmies un cīnījāmies. Mēs negribējām būt cērpamie jēri un palikām bez miera – nocietināti un bez mīlestības.
Viņš bija klusējošais Jērs. "Kā avs apklust savu cirpēju priekšā, tā Viņš neatvēra savu muti.″ (Jes 53,7) Mēs lasām, ka, piedzīvojot neslavu un apmelošanu, "Viņš neatbildēja ne vārda″. Viņš nekad sevi neaizstāvēja, ne arī izskaidroja savu rīcību. Bet mēs nekad neapklustam, kad citi runā par mums ļaunu vai nepatiesību. Mūsu balsis skaļi paceļas sevis aizstāvībai un attaisnošanai, un mūsu balsī skan dusmas. Mēs esam sevi aizbildinājuši, kad godīgi vajadzēja atzīt savas kļūdas. Un Balodis aizlaidās un paņēma no mūsu sirdīm prom savu mieru un svētību, jo mēs negribējām būt klusējoši jēri.
Viņš bija arī nevainojams Jērs. Ne vien pār Viņa lūpām nenāca nekas ļauns, bet arī Viņa sirdī bija tikai mīlestība pret tiem, kas sūtīja Viņu pie krusta. Nebija nekāda aizvainojuma pret viņiem, nekādas nepatikas, nekāda rūgtuma. Pat tad, kad tie Viņa rokās dzina naglas, Viņš klusi čukstēja: Es jums piedodu, un lūdza, lai arī Tēvs viņiem piedod. Bet cik daudz aizvainojuma un rūgtuma ir bijis mūsu sirdīs pret citiem, turklāt par daudz mazākām lietām nekā tas, ko viņi nodarīja Jēzum.
Pāri visam Viņš bija vietnieciskais Jērs. Kunga Jēzus pazemība, kļūstot par mūsu Jēru, bija nepieciešama, tāpēc ka tikai pie krusta Viņš varēja kļūt par mūsu vietnieku, grēkāzi, uznesot mūsu grēkus savā miesā pie koka, lai mēs varētu saņemt piedošanu.. Dievs vēlas mūs aizvest atpakaļ pie krusta un parādīt, kā mūsu grēki ir ievainojuši un sāpinājuši Jēru. Ar savu nevēlēšanos salūzt mēs parādām, ka bijām daļa no tā pūļa, kas nogalināja Viņu Golgātā. Mūsu lēnprātīgais Jērs bija gatavs to darīt viņu un mūsu dēļ, lai tad, kad mēs beidzot nožēlosim savus grēkus, būtu šīs dārgās asinis, kas nodrošina mums piedošanu un šķīsta mūs no visiem grēkiem. Lai šī nopietnā atziņa salauž mūsu lepnās sirdis nožēlā!
Rojs Hesions. "Golgātas ceļš″
***
Viņš pakļāvās pilnīgi Tēvam,
Lai staigātu Gaismā vienmēr;
Bet es labāk izvēlos cīņu, ne mieru,
Un pats visu nokārtot gribu.
Kungs, salauz un šķīsti, tad piepildi mani
Un paturi mani pie sevis vienmēr;
Tad cieši mēs vienoti būsim
Un svētīts būs manī Tavs vārds.
R. Hesions |
