Vai Dievam ir robežas? Izrādās, ka ir. Lai gan nav robežu Visuvarenā iespējām, ir robežas, ko Viņš nekad nepārkāpj, ko Viņš kā Radītājs ir noteicis. Robežas starp svētumu un grēku, starp Radītāju un radību, starp patiesību un meliem. Dievs respektē arī cilvēka robežas – mūsu teritorijā mums ir tiesības izvēlēties.

Māmiņu grupā todien bija neierasti daudz klausītāju, kad viesi no organizācijas “Jaunatne ar misiju” Larijs un Elsija Danhaueri stāstīja par robežām, par cilvēku attiecībām un stabilas personības audzināšanu ģimenē. Šāds skatījums uz attiecībām daudzām tiešām bija jaunums un pārsteidzoša vērtība, kas var palīdzēt pilnveidot attiecības ģimenē un ārpus tās pēc Dieva Vārda.
Mums katram ir dotas robežas, katram ir sava teritorija – gan attiecībās ar Visaugstāko, gan attiecībās ar citiem cilvēkiem. Baušļi iezīmē grēka robežas, kuras cilvēks nedrīkst pārkāpt. Tāpat cilvēku savstarpējās attiecības ir atkarīgas no mūsu pareizas un veselīgas izpratnes par mums dotajām robežām un šo robežu respektēšanu.

Veselīgas robežas starp diviem cilvēkiem raksturo stabilas, drošas attiecības, kurās ikviens respektē otra teritoriju – viņa tiesības izvēlēties, atteikties, paust savu viedokli – un arī nebaidās aizsargāt savu teritoriju – nepiekrist, sargāt savu īpašumu, saglabāt pašcieņu. Tādējādi cilvēki labi saprotas, neuzņemas viens otra problēmas, necenšas viens otru pārveidot, nebaidās piedāvāt, lūgt un pieņemt palīdzību, nevērpj intrigas un ļauj otram pilnvērtīgi dzīvot kā personībai.

Ja robežas ir izplūdušas vai sabrukušas, viena cilvēka teritorija iestiepjas otrā, un cilvēks kļūst atkarīgs no otra vai arī cenšas otru kontrolēt kā savu īpašumu. Šādas attiecības ir ne vien nestabilas, bet arī bīstamas. Cilvēks baidās izteikt, pat atzīt savas vajadzības, baidās lūgt palīdzību, baidās pateikt nē – jo baidās no atraidījuma. Attiecības viņam nozīmē vairāk nekā viņš pats, un šī atkarība atņem iespēju būt pilnvērtīgam cilvēkam. Nav iespējams no sirds izrunāties, jo abi baidās no viedokļu atšķirībām, baidās atzīt jebko, kas ir ārpus šīm attiecībām. Tomēr tā nevar aizpildīt tukšumu sirdī – mēģinot risināt citu problēmas, var tikai sagādāt vairāk sarežģījumu sev un arī otram, neļaujot viņam mācīties no savām kļūdām Dieva plānotajās treniņsituācijās.

Arī pārspīlētas robežas, kad cilvēki atrodas pārāk tālu viens no otra, nav svētīgas. Tad partneri ir pilnīgi neatkarīgi, ierobežotās emocionālās attiecības nerosina biežu saskari, šie cilvēki pat izvairās no attiecībām. Kādas negatīvas pieredzes dēļ viņi noslēdzas sevī, nelaiž otru sev tuvu – un ļoti daudz zaudē. Viņi nevar viens otram uzticēties, nevar viens uz otru paļauties, jo šādiem cilvēkiem nav garīgās saskares punkta.

Izveidot labas attiecības un, vēl jo vairāk, mainīt attiecību modeli nebūt nav viegli. Turklāt izrādās, ka robežu izpratne veidojas jau ļoti agrīnā vecumā. Vecāku pienākums ir mācīt bērnus respektēt citu robežas un aizsargāt savējās. Bērnam ir jāmāk pateikt nē, nebaidoties no vecāku nolieguma, un arī respektēt vecāku “nedrīkst”. Pusaudzim ir jāspēj paust stingru nostāju, nebaidoties no vienaudžu atraidījuma. Katrā vecumposmā ir jāizcīna sava cīņa, lai izveidotu sevī prasmi veidot veselīgas attiecības, un arī vecāku rīcībai un attieksmei ir liela nozīme.

Mūsu viesi pastāstīja par robežu veidošanos no dzimšanas brīža un dalījās praktiskos padomos un pieredzē par vecāku lomu šajā svarīgajā procesā. Jautājumi un atbildes atklāja, ka praksē robežu novilkšana un nosargāšana ir visnotaļ sarežģīts uzdevums, ar kuru tikt galā mums var palīdzēt lūgšana un Dieva Vārds.

Anda Miķelsone

“Robežas nav sienas – tajās jābūt durvīm, pa kurām ielaist labo un izlaist ļauno.”

“Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.” (Rom 12,18)

“Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.” (Rom 12,10

Foto: Mūsu draudzes māmiņas ar viesiem Lariju un Elsiju Danhaueriem.