... bet Jērs tos uzvarēs

Šonedēļ Ozianna! Slavēts, kas nāk Dieva Kunga vārdā! Un tomēr mēs Viņu nodosim. Viņu zākās, šaustīs un sitīs krustā. Šonedēļ pasaule satumsīs, mēs būsim satriekti un klusēsim. Vēl šonedēļ runāsim par Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku. Lai nākamsvētdien būtu augšāmcelti kopā ar Kristu.

Ar HARALDU BIETI sarunājās Valda Zvaigzne

Haralds Biete

 ::: Dzimis: 1971.gada 8. februārī Rīgā.

 ::: Draudze: Jēzus draudzē kopš 1989. gada.

 ::: Mācības, studijas: Rīgas 49. vidusskola, studijas RPI (tagad Rīgas Tehniskā universitāte), Lauksaimniecības tehnikumā iegūta zootehniķa profesija, pašlaik studē Lutera akadēmijas pastorālajā nodaļā.

 ::: Darbavieta: Latvijas Kinoloģiskā federācija, instruktors kinologs.

 ::: Kalpošanas darbs draudzē: pērminderis.

 ::: Ģimene:sieva Gundega, dēls Filips (6 mēn.).

Kā vārdi „Lieldienu jērs” vai „Dieva Jērs” attiecas uz Jēzu Kristu, to zina visi. No kurienes nācis, kā radies šāds apzīmējums?

Jēra tēls nāk no Vecās Derības. Jērus tajos laikos upurēja par cilvēku grēkiem, bija arī daudzi citi dzīvnieki, kurus upurēja pastāvīgi, kas periodiski bija jāpienes Dievam, un jērs bija galvenais upurdzīvnieks, bet Kristus bija upuris par visiem mūsu grēkiem uz visiem laikiem, tas ir pilnīgs, kam nevajag atkārtošanas. Ar šo upuri ir izpirkti visu cilvēku visi grēki – gan tie, kas bijuši, kas ir un vēl būs.

Vai Mozus aicinājumu Israēla vecajiem ņemt jērus savai saimei un kaut tos Pashā svētkos varam uzskatīt par norādi, virzību pretī Lieldienu notikumiem tālā nākotnē?

Tas varētu būt tāds kā Lieldienu notikumu prototips. Tur tolaik ar šo upuri tika atzīmēta jūdu tautas iziešana no Ēģiptes, svinēta atbrīvošana no verdzības, bet mēs caur Lieldienu notikumu tiekam atbrīvoti no grēka verdzības. Šeit varam vilkt paralēles, jo nav jau tā, ka Vecā un Jaunā Derība būtu divas dažādas nesaistītas grāmatas: Jaunajā Derībā piepildās viss, kas Vecajā Derībā jau ir ticis iezīmēts un norādes uz to ir atrodamas. Dievs pats arī noteicis visas upurēšanas tradīcijas, paredzējis visu to kārtību, kas un kā, un kad jāupurē un kā tas viss notiek.

Ar jēra asinīm apzieda durvju stabus un namu palodas. Citviet lasām, ka upurējamā jēra asinis jāliek uz šķīstāmā cilvēka labās auss, labās rokas īkšķa un labās kājas lielā pirksta. Šķiet diezgan šaušalīgi.

Šaušalīgi jā, bet tas tikai parāda, ka arī mūsu grēki ir šaušalīgi, un tāpēc Dievam tādi upuri bija jāpieprasa. Jo Dievs ir taisns, Viņš nevar uz visu tā vienkārši pievērt acis un kaut kā vieglāk palaist to garām. Ar upurdzīvnieka jēra asinīm tika iezīmēti nami, lai cilvēki, kas namā, tiktu izglābti, kā teikts rakstos: „Tas Kungs ies garām tām durvīm un neļaus maitātājam ienākt jūsu namos, lai jūs sistu.” (2Moz 12,23) Tam visam bija tā jānotiek un jāpiepildās. Grēki bija jāizpērk, jo, kā zinām, grēka alga ir nāve. Tāpēc arī mums Kristus asinīs ir aizsardzība – no grēka, no velna, no nāves. Bet šaušalīgs, kā redzam Jaunajā Derībā, vēl daudz šaušalīgāks ir Kristus upuris. Jo Viņš bija ne tikai patiess Dievs, bet arī patiess Cilvēks, kā ikviens  no mums.

Veikt vai neveikt upurēšanu, pieņemt šo upuri vai nepieņemt – vai arī senos laikos tas bija katra paša ziņā?

Arī tolaik cilvēkam upurēšanu vajadzēja veikt labprātīgi. Kuram namam, teiksim, nebija durvju stenderes un palodas nosmērētas ar asinīm, tas nevarēja paglābties. Kas apzinājās grēku un vēlējās šķīstīties, un ticēja, ka būs glābts, tas to darīja. Kas nedarīja, tos piemeklēja Dieva sods. Tāpat arī mums, mēs nevaram pie Dieva nākt un no saviem grēkiem atbrīvoties citādi kā vien tā, kā Dievs pats to ir paredzējis – Kristus asinīs caur krusta nāvi. Varbūt kādam tas liekas nepieņemami un viņam gribētos kaut kā vieglāk vai maigāk, bet iespēja ir tikai viena. Tāds upuris bija nepieciešams, lai mēs varētu dzīvot.

Jērs – visiem zināms mājdzīvnieks un Kristus – Dieva Jērs, kas šodienas cilvēkam jāpieņem ticībā. Kāpēc, jūsuprāt, Dievs tieši tādus izraudzīja?

Nu kāds ir jērs – mazs, mīļš, maigs un pūkains. Kaut kas ļoti simpātisks un jauks. Tādu nogalināt un ar viņa asinīm darboties – tas ir briesmīgi. Turklāt jāupurē bija nevis kaut kāds jērs, bet tas labākais. Nevienu viņš neapdraud, nevienam no viņa nav jābaidās... Vienkāršāk būtu upurēt tādu, par kuru domājam: drošāk, ka viņš ir beigts un pagalam. Klibu, slimu varbūt nebūtu tik žēl upurēt, tā varētu pat divas lietas apvienot – nokaut nederīgo un izpatikt Dievam. Bet nē, Dievs prasa pirmdzimto, labāko, stiprāko... Jēra upurēšana jau iepriekš parādīja to, ko Kristus, būdams bez grēka, paveiks ar savām asinīm. Un arī ticībā Kristum mēs nonākam līdz uzskatāmībai. Vakarēdienā, ja ticam, ka tas nav tikai simbols, bet ka tā ir Kristus miesa, asinis, ko saņemam, kā Viņš pats to ir iestādījis, tad te tas parādās tieši, uzskatāmi un pat fiziski.

Gan senajā upurēšanas ritā, gan Lieldienu notikumā tavā labā, tevis dēļ mirst kāds cits – nevainojams dzīvnieks un nevainīgs cilvēks. Dažam senais rits šķiet vieglāk saprotams nekā Kristus upuris – kāpēc tā?

Tīri cilvēciski skatoties, tas, protams, šķiet vienkāršāk. Te jau parādās tas, ka mēs, cilvēki, gribam likt uzsvaru uz saviem darbiem, ko paši darām – paši nokaujam, paši uzsmērējam, un viss kārtībā. Te arī parādās bauslības atšķirība no Evaņģēlija vēsts – likt uzsvaru nevis uz to, ko mēs darām, bet ko Dievs mūsu dēļ darījis. Lepnajam cilvēkam ir grūti pieņemt, ka viņa vietā viss ir izdarīts, ka viņam nekas vairs nav jādara un ka viņš pats jau nemaz nevar savai glābšanai ko līdzēt, bet tik ļoti gribas no savas puses kaut ko vēl pielikt.

Jēzus, kas mira pie krusta, tomēr nepalika nokauts jērs, bet trešajā dienā augšāmcēlās.

Tāpēc Dieva Jēra tēmu var aplūkot gari un plaši, ne tikai simboliski. Divi galvenie skatījumi būtu – Jērs Cietējs un Jērs Uzvarētājs. Jērā Cietējā galvenais akcents likts uz Lielo piektdienu, kad notiek Dieva dusmu un cilvēka grēka samierināšana Dieva priekšā. Jērs Uzvarētājs – te akcentētas Lieldienas, augšāmcelšanās notikums, tas, ka Kristus ir uzvarējis nāvi, grēku, elli un pasauli. Tiek akcentēts arī Svētais Vakarēdiens un kristības, kas nav tikai vienreizējs notikums kaut kad pagātnē, bet caur to mēs dzīvojam katru dienu, jo, kā Mārtiņš Luters teicis: vecais Ādams mūsos ir jāslīcina katru dienu. Un Jērs visam tālākajam ir pamatā un izriet no tā.

Un Dievs pats to izraudzīja. Jau Bībeles sākumā, kad Īzāks vaicā Ābrahāmam: kur tad ir upurējamais jērs? – lasām atbildi: „Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." (1Moz 22,8)

Vēl šajā notikumā aplūkots arī Ābrahāma ticības jautājums. Ābrahāms gan ved savu dēlu upurēt uz kāda kalna, ko Dievs norādījis, bet saviem kalpiem viņš saka: „Palieciet šeit! Es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt..." un tālāk viņš saka: „.. bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums.” Ābrahāms ticībā skatījās uz Dieva pavēli, pildīja to, nezinādams, kā būs un kas tur būs. Un Dievam jau konkrētajā brīdī nebija vajadzīgs Īzaks kā beigts upuris, bet Ābrahāms kā dzīvs upuris. Te, pat neaizdomādamies līdz tik dramatiskam gadījumam, ir jautājums arī par mūsu pašu uzticību un paļāvību – kā tas ir mūsu dzīvē, kad Dievs kaut ko liek darīt, nepasakot, kas būs tālāk. Bieži ir tā, ka mēs izdomājam ar savu prātu paši, ja tas nav tas, kam es gribētu piekrist, tad mēģinām visādi atrunāties, citus ceļus meklēt, lai gan svarīgākais būtu paļāvība un uzticēšanās.

Pat Jēzum Viņa cilvēciskā daļa lika baidīties. Jums ir gadījies baidīties no nezināmiem Dieva ceļiem?

Jēzus, pirms tika nodots, lūdza Tēvu: „.. ja tas var būt, lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” (Mat 26, 39) Viņš savu vēlmi gan izsaka, tomēr samierinās ar – Tavs prāts lai notiek! Grūti, taču arī mums tā vajadzētu darīt. Baidīties ir ļoti cilvēciski. Nedomāju, ka Ābrahāmam bija mazākas bailes un neziņa, ņemot vērā, ko katram cilvēkam nozīmē savs bērns. Viņam pildīt, ko Dievs saka, manuprāt, varēja likties vēl briesmīgāk, jo Īzaks bija dzimis, kad Ābrahāms to vairs necerēja un negaidīja.

Arī pats neesmu izņēmums, teiksim, mans aicinājums studēt Lutera akadēmijā. Nezinu, kā tas tālāk būs, domājot par ikdienu un sadzīvi, materiālo nodrošinājumu. Man ir tāda mīļa rakstu vieta „Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mt 6,33) Parasti gan gribas otrādi – visu sakārtot pašiem un tad gaidīt, lai to Valstību piemet klāt. Tā tas tomēr nenotiek, tāpēc ir vajadzīga uzticība un paļāvība, ka Dievs visu kārtos. Kā līdz tam nokļuvu, vislabāk izteikt, atkārtojot Gunta Kalmes vārdus, kā viņš kļuvis par mācītāju: „Kāpēc Dievam tas bija vajadzīgs, to es nesaprotu vēl šodien, bet es ticu, ka Viņš zina labāk.” Dieva aicinājumu ilgi ignorēt nevar, tas kļūst apgrūtinoši. Un tas izpaužas gan kā iekšējs aicinājums, ko pats izjūt, gan rosinājums, ko kāds izsaka no ārpuses. Jābūt ir abiem.

Pastorālā nodaļa akadēmijā sagatavo mācītājus, kā saka, draudzes ganus. Tad varbūt arī paskaidrojiet, kā to saprast – Jānis Kristītājs par Jēzu saka: „Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jņ 1,29) Bet Jēzus pats: „ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.” (Jņ 10,11)

Jā, interesants jautājums, tā nu iznāk, ka Kristū savienojas abas personas. Varbūt to varam aplūkot tā – Jēzus ir gan patiess Dievs, jo Dieva Dēls nav zemāks par Tēvu, bet „Es un Tēvs – mēs esam viens” (Jņ 10,30), un Viņš ir arī Cilvēka Dēls, simtprocentīgs cilvēks. Te arī ir pilnīgs pretstats – cilvēks un Dievs, tāpat arī jērs un gans. Es domāju, te nav nekā racionāla, ko mēs savā cilvēciskā prātā spētu saprast, kā tas iespējams. Tikai būdams patiess cilvēks, Jēzus varēja kļūt par Dieva Jēru, Viņam pēc Dieva nodoma, lai mūs glābtu, bija jāiziet visam cauri, jātiek kārdinātam, un, tikai būdams patiess Dievs, Viņš vienīgais visos kārdinājumos palika bez grēka. Neviens cilvēks to nespētu, pretējā gadījumā Kristus upuris un ciešanas nebūtu vajadzīgas. Mēs bieži vien krusta nāvi uztveram garīgā plāksnē, skatām apgarotu Jēzu, ar dažu asins pili vai pāris asarām uz vaiga, bet filmā „Jēzus ciešanas” ieraugām fiziskās Dieva Jēra ciešanas un mokas – vārda tiešā nozīmē asinis, kas par mums ir lietas. Sāpes un mokas, ko Dieva Jērs izcieta tieši manā vietā un par maniem grēkiem.

Jēzus Pēterim dod uzdevumu: „Gani manas avis!” Kas cilvēkiem, ganiem un ganāmajam pulciņam, būtu jādara, lai pieaugtu Jēra līdzībā?

Mēs, cilvēki, neviens nevaram kļūt par jēru, jo tāds Jērs ir tikai viens. Mums, protams, ir jācenšas Viņam līdzināties. To jau mēs arī lūdzam – lai dod spēku, veido un maina savā līdzībā. Tāpēc mums vienmēr ir jāskatās uz Kristu kā uz Dieva Jēru, lai gan kārdinājums mums parasti ir skatīties vairāk uz cilvēkiem, konkrēti uz kādu kristieti, kas būtu tas īstais piemērs. Tas ir bīstami, jo kā cilvēki mēs visi esam grēcīgi un, jo vairāk skatīsimies, jo vairāk pamanīsim trūkumus un nepilnības. Un tad var iznākt vilšanās. Tāpēc arī mācītājs ir aicināts vairāk skatīties uz Kristu un sekot Viņam. Tāpēc arī ganam ir vajadzīgs Dieva padoms, kā būt par Kristus liecinieku – lai cilvēki raudzītos tālāk: ticētu un piedzīvotu Kristu, zinātu, ka Viņā esam glābti, ka Viņš pasauli ir uzvarējis.