Es tagad saprotu, ka Dievs mani bērnībā deviņu gadu vecumā izglāba no izsūtīšanas, kad manus vecākus aizveda uz Sibīriju, bet mani neatrada. Un, kā rakstīts grāmatā "Mērķtiecīga dzīve″, turpmākajā dzīvē dažādos dzīves posmos ir dažādas lomas, bet Dieva plāns nemainīsies nekad.
Lai justos garīgi stiprs, kad viss šķiet zaudēts, ir vajadzīgs nesatricināms pamats – uzticēt savu dzīvi Kristum. Kad Viņš nostājas manas dzīves centrā, man jāveido personīgas attiecības ar Viņu. Ja es no Viņa aizeju, nelūdzu, tad Viņš vairs nav centrā un es raizējos. Raizēšanās ir brīdinājums, kas norāda, ka Dievs ir atstumts malā. Bet, kad es Viņam atkal dodu galveno vietu, tiek atgūts miers.
Jesajas grāmatas 26. nodaļā 3. pantā ir teikts: "Kam stipra ticība, tam Tu dod mieru, tiešām mieru, jo Viņš paļaujas uz Tevi.″
Mūžībā mēs paņemsim līdzi tikai raksturu. Ja mēs kļūdāmies dzīvē, tad nevajag padoties, bet ir jāiet tālāk, jo Kristum līdzīgi mēs topam visa mūža garumā.
Dzīves novakarē, kā manā gadījumā, atliek tikai atskatīties, kā kalpots, dzīvots. To novērtēs Dievs Mūžībā. Arī Jēzus šīs zemes dzīvē neapmierināja pilnīgi visu cilvēku vēlmes.
Man ir jādomā, ko vēl varētu atstāt aiz sevis, jādomā, kā labāk liecināt ar savu dzīvi, lai neticīgais pieņemtu Jēzu Kristu kā savu glābēju un Bībeli kā glābšanas grāmatu. Ja tas izdotos, būtu Dievam pienests patīkams darbs.
Mana dzīves sūtība ir būt Kristus ģimenes loceklim, mīlēt Viņu, pieaugt Viņā un kalpot Viņam.
Mūsu draudzes izdevumā Edīte Lūse intervijā pateica vārdus, ko vēlos atkārtot: "Dievs var visu, tikai to vien ne – pievilt tos, kas uz Viņu paļaujas.″
Kursā par grāmatu "Mērķtiecīga dzīve″ esmu izpratusi to, ko agrāk nezināju. Šīs nodarbības ir pievedušas mani tuvāk Dieva dziļākai iepazīšanai un Viņa mīlestībai.
Benita Ziediņa |
