Šai nelielajā gabaliņā uz mākslu es raudzīšos kā uz vispārēju un vispusēju cilvēka radošās enerģijas, pārdzīvojumu un pūļu ietērpšanu skaņu, attēlu, instalāciju u. c. stāstījumos. Atslēgvārds ir stāstījums.
Mākslas darba radīšanā būtiskas ir radītāja emocijas, ko viņš iegulda radīšanas procesā un kuras ir par pamatu tā radīšanai. Ir darbi, kas tās izstaro, un ir darbi, kas, šķiet, ir neitrāli. Kāds sakās to redzam un kāds – neredzam. (Māksla ir redzētājiem?)

Kāds filozofijas doktors ir teicis, ka māksla ir baudīšanas svētki. Bauda autors, un bauda auditorija. Bībelē teikts, ka spēja radīt mākslas darbus ir Dieva dāvana: ″Un Mozus sacīja Israēla bērniem: "Redziet, Tas Kungs ir aicinājis Becaleēlu, Ūrija dēlu, Hūra dēladēlu, no Jūdas cilts un ir to pildījis ar Dieva Garu, ar gudrību, izmanību un zināšanām visādiem darbiem: izdomāt mākslas darbus un izstrādāt tos zeltā, sudrabā un varā, griezt dārgakmeņus un ielikt tos rotās, grebt koku un izstrādāt meistarīgus darbus.″" (2Moz 35,30–33)

Māksla ir instruments stāstījuma veidošanai: pasaule ir pilna ar mākslas darbiem, kuru radīšanas mērķis bijis ietērpt tajā savas ciešanas, pārdzīvojumus un (ie)domas, iemūžināt šodienu, slavināt, cildināt un apliecināt bagātību un varenību...

Kristietībai ar mākslu ir un tai jābūt cieši saistītai, jo tas ir veids, kā pasaulei komunicēt Evaņģēlija vēsti – ne vien zīmējot kailos Ādamu un Ievu, nimbotas galvas u. tml. Mākslai jābūt liegai un vienlīdz spēcīgai; kristīgai mākslai būtībā jākonkurē ar mūsdienu postmoderno mākslu, tādējādi kļūstot par patiesiem baudīšanas svētkiem.