Margarita Dzene, reklāmas pasta menedžere

Sevišķi smagos brīžos, kad esmu tikusi pasargāta no kādas lielas nelaimes. Kad nelaime ir gājusi garām, es tādā veidā slavēju Dievu un pateicos par pasargāšanu. Ikdienā es to nedaru, tikai īpašos gadījumos.

Aina Strokoļeva, pensionāre

Es metu krustu kā zīmi, ka piederu Kristum. Katru reizi, kad es lūdzu Dievu, kad aizlūdzu par citiem, beigās pārmetu krustu. Tas jau ir automātiski, roka pati ceļas. Reizēm pati pabrīnos, kā tas tā notiek pats no sevis.

Māra Zviedre, "Agape Latvija″ biroja vadītāja

Ļoti reti, tikai pēc Dievgalda. Tas sākās, kad strādāju Teoloģijas fakultātē par sekretāri. Svētbrīžos kopā ar studentiem un pasniedzējiem visi metām krustu pēc vakarēdiena, un tagad man tas šķiet organiski un dabiski. Atsevišķos gadījumos esmu metusi krustu otram cilvēkam – kā pasargāšanas zīmi, īpaši, pavadot tālā ceļā. Daudzi varbūt uzskata, ka tā ir ārišķība, bet es domāju, ka krusta zīmē ir īpašs spēks – protams, ja to neuztveram kā amuletu, bet zinām, ko tā nozīmē.

Ieva Supjeva, skolniece

Es metu krustu pēc Vakarēdiena un pēc lūgšanas. Tas ir kā noslēgums, kā āmen, manī ir tāda iekšēja vajadzība. Vēl es to daru tad, kad braucu ar liftu. Man ir bail, jo ir gadījies iesprūst liftā. Visapkārt tad ir tumšs, bet man ir bail no tumsas. Tāpēc es vienmēr metu krustu.

Elīna Tauriņa, studente

Jau no bērnības man omīte mācīja, ka jāpārmet krusts. Es to vienmēr daru pirms gulētiešanas – tā ir kā pasargāšanas zīme, un reizēm arī no rīta pēc lūgšanas. Tas ir tik pierasti, ka pat īpaši nedomāju par to. Omīte dažkārt arī man meta krustu, es gan to citam cilvēkam neesmu darījusi. Baznīcā laikam sanāk krustu mest tikai pēc Vakarēdiena.

Erberts Bikše, mācītājs

Ar krusta zīmi sevi un arī draudzi apzīmēju, kalpojot liturģiskajos dievkalpojumos. Dažkārt ikdienā, kad ir teikta lūgšana vai arī lūgšanu iesākot. Arī tādos brīžos, kad vienkārši sajūtu spontānu pamudinājumu to darīt. Ļoti vēlētos, ka katru reizi, kad to daru, varētu to darīt no sirds, ne tikai kā ārēji redzamu zīmi.

Intervēja Anda Miķelsone