"Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. Bet Jēzus sacīja: ″Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.″(Lk 23,33–34)
"Lielā Piektdiena ir diena, kurā par cilvēku kļuvušo Dievu nogalina cilvēki, kas grib kļūt dievi." Dītrihs Bonhefers
Lielās Piektdienas zīme ir krusts. Mēs aptuveni zinām, ko nozīmē krusts un kas notiek pie krusta. Tāpēc jādomā: kā tas var būt, ka krustā drīkstam redzēt pestīšanas, jā, glābšanas zīmi?

Krustā sistais romiešu okupantu rokās mira lēnām un mokoši. Tieši krustā kā nāves instrumentā droši vien visspilgtāk atklājas visa cilvēka naida, ļaunuma un sadisma kulminācija. Krustu uzlūkojot, vispirms ir jāizbīstas no tā ļaunuma, kas mājo mūsos – cilvēkos, kuri spēj radīt tādus nāves rīkus. Krustā koncentrējas viss pretcilvēciskais un pretdievišķais, kas vien šajā pasaulē var būt. Atklājot to, kas mājo katrā no mums, ko mums ļoti, ļoti negribētos redzēt, ko mums gribētos novelt uz citiem.

Kā tad atbrīvoties no ļaunuma, kas mājo pasaulē, cilvēcē, katrā no mums?

Lielā Piektdiena parāda, ka ir Kāds, kas to visu pacietīgi paņem no mums nost, uzceļ savos plecos. Kad pie cilvēku darinātā krusta mirst Dieva Dēls, tā ir zīme, ka Viņš patiešām spēj neiespējamo – cauri mūsu ļaunumam parādīt Dieva mīlestību, kura ir tik liela, ka nekas to nespēj apstādināt, nobremzēt, mazināt. Patiešām nekas! Dieva spēks ir tik liels, ka tas krustu, kas ir mūsu ļaunuma zīme, spēj pārvērst par mūsu glābšanas zīmi.

Lielajā Piektdienā mēs nostājamies nevis vienkārši krusta, bet krustā sistā priekšā. Katrs, kas vien godīgi pārdomā evaņģēlija rindas, spiests atzīt, ka šis krustā sistais ir fantastiskākais un brīnišķīgākais cilvēks, kāds vien šajā pasaulē dzīvojis! Viss, ko vien mēs spējam par Dievu saprast, Viņā bija reāli dzīvs, un visur, kur vien šajā pasaulē cits pret citu izjūtam kaut mazāko mīlestības liesmiņu, aizvien vairāk mācāmies saprast to patiesību, ko Jēzus mums vēlējās pasacīt.