Reiz lasīju kādu rakstiņu. Autors minēja kādu filmu, kuru noskatoties viņš ir bijis ļoti uzrunāts, filmas nosaukums ir "Cipher in the Snow".

Pats šo filmu neesmu redzējis, bet rakstiņa autora sacītais mani rosināja domāt. Filmas sižets īsumā ir šāds – kāds zēns izkāpj no skolas autobusa, pakrīt sniegā un pēkšņi nomirst. Sākas izmeklēšana. Izrādās, gandrīz neviens zēnu nepazīst. Skolasbiedri neko par viņu nevar pateikt, jo neviens ar viņu nav draudzējies. Daži no skolotājiem mācību laikā nemaz nav īsti pamanījuši, ka šis zēns ir piedalījies viņu vadītajās stundās. Mājās viņš bijis neievērots un lieks. Filmā tiek uzdots jautājums: kādēļ zēns tā pēkšņi nomira? Pēcnāves izmeklēšanu veikušie ārsti apliecina, ka viņi nevar atrast nevienu fizisku kaiti, kas varētu būt bijusi iemesls zēna nāvē. Kādēļ viņš nomira? Atbilde tiek meklēta un arī atrasta. Visticamāk, viņš nomira tādēļ, ka nevienam nebija vajadzīgs. Viņš dzīvoja savu "mazo" dzīvīti un arvien vairāk pārliecinājās par to, ka citiem viņš nekas nav, vienkārši nulle. Tā kādu dienu, izkāpis no skolas autobusa, viņš pakrita sniegā miris.
Lasot šo īso filmas sižeta atspoguļojumu, man bija jādomā – jā, varētu jau sacīt: tā tikai filma, un, ja arī kaut kas tāds reiz noticis, tas taču ir tik tālu no dzīves šodien. Bet vai tiešām šajā filmā stāstītais ir ļoti tāls mūsu izjūtām? Vai nav tā, ka arī šodien ir pietiekami daudz cilvēku, kuri dzīvo savu dzīvi, bieži vien jau kopš bērnības, kā negribēti, neievēroti, nemīlēti.

Ticu, ka daudzi, lieli izauguši, turpina sajusties tāpat, nenovērtēti, neievēroti, nemīlēti. Vai cilvēkam ir iespējams nomirt aiz mīlestības trūkuma, tikai tādēļ vien, ka  jūtas nevienam nevajadzīgs? Varbūt tas ir pietiekami reāli, ka ļoti daudzu miršanas apliecībās ailē "nāves cēlonis" būtu jāieraksta vārdi – miris no mīlestības trūkuma. Ārsti jau ierakstīs kādu fizisku kaiti kā nāves iemeslu, un daļēji jau viņiem arī ir taisnība. Tomēr vai tā būs īstā diagnoze?

Ko varam līdzēt mēs? Es ticu, ka mums ir jālūdz: Kungs, atver man acis citu cilvēku vajadzībām, jo īpaši to vajadzībām, kuri tik reti saņem pieņemšanu, ievērību un mīlestību. Jūs sacīsit: bet tādu ir ļoti daudz. Es nespēju būt visu šo atstumto cilvēku glābējs. Arī nevajag. Sniedz savu agapes (dievišķā mīlestība – gr. val.) mīlestību, iedrošinājumu kaut tikai vienam vai diviem, un tas jau būs ļoti labi.

Kad dzirdam vārdus "sniegt palīdzību", mēs nez kādēļ tūlīt iedomājamies materiālu, finansiālu, tādu ļoti praktisku palīdzību. Ir jau arī reizes, kad tāda ir jāsniedz, tomēr pats svarīgākais, pēc kā cilvēks ilgojas, – būt pieņemts, mīlēts. Arī Bībelē lasām: "Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." Dievs saka mīlestības, žēlsirdības un patiesības vārdus. No tiem cilvēks smeļ dzīvesprieku un īsti dzīvo.

Par agapes mīlestību, ko varam kādam parādīt, mums taču nav jāmaksā. Par to Kristus jau ir samaksājis. Mums tā sniegta par brīvu, un nevajadzētu būt grūti to sniegt tālāk tiem, kuriem tā ļoti nepieciešama. Ticu, tas ir mūsu lielais aicinājums arī šodien.

Ir kāds jauks dziesmas pants, mums daudziem pazīstams:

"Ar izsalkušiem maizi lauz,
Runā ar mazrunīgajiem,
Dziedi ar noskumušajiem,
Un tavā sirdī ienāks prieks."

Redzi, sniedzot uzmanību un mīlestību citiem, tu jau pats arī esi ieguvējs – tavā sirdī ienāk prieks. "Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši," saka Jēzus.

Sirsnībā,
mācītājs Erberts Bikše

Foto Milda Klampe
Fotoparaksts:
"Via Dolorosa" Jeruzālemē – 5. stacijas skulpturāls darbs "Sīmanis no Kirēnas palīdz Kristum nest krustu".