Starp kristietību un pasauli ir grandioza atšķirība – kristietības saturs ir mīlestība, bet pasaules reliģija ir naids," teicis kāds skolotājs. Pēdējā laikā sakarā ar homoseksualitātes jautājumu, liekas, cilvēki strebj naidu karotēm, cits citu nīzdami un karodami, un neapjauzdami, ka ir nonākuši ļaunā gūstā – gan tie, kas atcēluši Dieva noliktos likumus, gan tie, kas Dieva vārdā cīnās ar pasaulīgām metodēm svētu mērķu labad, ″jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret .. šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā". (Ef 6,12) Tā gan vieni, gan otri iekļaujas ļaunā darba plānā – iznīcināt. Iznīcināt dzīvību – katrs savā veidā –, kas ir Dieva dota un sargājama.
Kāda ir mūsu, kristiešu, liecība šajā ļaunuma pasaulē? Vai mēs esam ietērpti Dieva bruņās – pazemībā, pacietībā, piedošanā? Svēti mērķi nekad nav sasniedzami ar pasaulīgiem cīņas līdzekļiem. Dāvidam nederēja Saula bruņas cīņā ar Goliātu, uzvaru viņam atnesa viņa paša gara bruņojums un Tā Kunga Vārda spēks.

Virs šiem satrakotajiem pasaules cilvēku pūļiem es ieraugu Kristu pie krusta Golgātā. Arī šodien. Viņš tur atrodas mana un tava naida dēļ. Viņa skatiens neko nepārmet, bet skaidri uzrāda mūsu maldus. Uzrāda un mīlestībā atbrīvo no tiem.

Kad tu esi piedzīvojis, kā ļaunums sit tavu miesu, pazemo tevi garīgi un emocionāli, bet līdz ar Kristu vari teikt: Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara, – tevi ir satvērusi Kristus mīlestība un tu dzīvo tajā. Un tikai tad tu vari liecināt par šo mīlestību, kas vēl aizvien šajā pasaulē glābj gan tos, kas dara ļaunu, gan viņu upurus. Un ne tikai liecināt, bet pat mīlēt savus ienaidniekus. Mēs visi satiekamies Kristū, ″jo ienaids ir nonāvēts pie krusta". (Ef 2,16)

Redaktore Milda Klampe

″Dari mūs pietiekami stiprus panest patiesību un atstāt katru liekulību. Palīdzi mums saskatīt Tavu lielo mīlestību, kas mūs arvien ir panesusi, un Tavu silto sirdi, kas mūsu dēļ tik daudz cietusi. Kaut katrs no mums atzītu, ka mēs esam pilnīgi atkarīgi no skaidrības, kas pārspēj mūsu dvēseles netīrību, no pacietības, kas piedod mūsu neuzticību, no patiesības, kas paciešas un savalda mūsu nepatiesīgumu un samierināšanos ar ļauno! Lai mūsu dvēselēs līdz ar pateicību par tavu žēlastību dzimst ilgas veltīt un nodot savu dzīvi tavā rīcībā. Āmen.″

V. E. Orčads