Draudzes vasaras nometne Saulkrastos kempingā ″Jūras priede".
Pastāsti man, kā Dievs...
Tā bija jauka nometne. Vēl jaukāka, nekā sākumā bija šķitis. Atbraucot bažījāmies par to, kāda gan būs dzīvošana pārdesmit gadus vecos, koši zilzaļsarkanos namiņos. Tomēr ātri vien pieradām. Priecīgās krāsas padarīja tos interesantus. Bija arī ļoti glītas, svaigas guļbaļķu mājiņas un viena liela, mājīga divstāvu ″pirtsmāja", piemērota sapulcēm, izstādēm un citiem pasākumiem. Pārsvarā nometnes dzīve ritēja ārā.
Smilšu celiņi mūs vadāja no namiņa uz namiņu kalnup, lejup un prom uz jūru. Kājas stiga smiltīs, uz galvas bira čiekuri, un putni mūs apdziedāja, skaļumā pārspējot mūsu čalošanu. Lieli, mazi un ļoti maziņi veidojām nometnes ģimenītes, lai piedzīvotu kopību Dieva atklāsmē.
Nometnes tēma bija: ″Pastāsti man, kā Dievs..." Daudzpunktes vietā katru dienu sekoja cits vārds: uzrunā, palīdz, vada, iepriecina. Dievs mūs uzrunāja caur negaidītiem kontrastiem un neparastiem notikumiem.
Pēc lielā karstuma jūlija pirmajā pusē pēkšņi iestājās vēsums. Naktī gaisa temperatūra nokritās līdz plus 12 grādiem. Lielākajai daļai bērnu nebija līdzi silto drēbju. Smidzināja pelēks lietutiņš. Atradās cilvēki, kas atveda siltus džemperus un segas – tāpat bez teikšanas, bez uzaicinājuma, tas ″uzrunāja" daudzus. Pirmdienas tēma tā arī saucās: ″Dievs uzrunā". Mēs dalījāmies savā pieredzē, bērni atcerējās gadījumus, kad jutuši īpašu Dieva pieskārienu.
Kas gan ir mūsu grūtības, salīdzinot ar Jēzus mokām pie krusta?! Lai jautājam katrs pats sev: ″Vai tik vien es spēju panest?"
Kad likās, ka lietus nekad vairs nemitēsies līt, uzspīdēja saule un ielēja sirdīs pateicības prieku. Vakarā devāmies pie jūras, lai noliktu savu dienu Dieva priekšā. Katra ″ģimenīte" veidoja savas tradīcijas.
Otrdien centāmies iedziļināties tēmā ″Dievs palīdz". Dieva palīdzība izpaužas gan atļaujot, gan arī aizliedzot, gan dodot, gan arī atņemot. To uzreiz ir grūti saprast. Dievs ir Tēvs. Ja mēs pilnīgi uzticamies Jēzum, pateiksimies par visu, kas mūsu dzīvē notiek, arī par grūtībām, jo tās ir grūtības ceļā uz patiesību un mūžīgo dzīvību. Visgrūtākajos dzīves brīžos Jēzus mūs nes uz savām rokām. Mēs piederam Viņam. Mūsu dzīve ir dziedināšanas laiks no grēka un tā sekām. To spēj saprast arī mazi bērni. Kad nodarījums ir saskumdinājis dvēselīti un bērns vēršas pie Jēzus lūgšanā, Dievs palīdz. Dievs palīdz vienmēr, kad pie Viņa vēršamies lūgšanās, bet mums jāprot gaidīt un ieklausīties Viņa atbildēs.
Trešdienas tēma: ″Dievs vada". Gaidītā un priecīgā ekskursijas diena caur mežu, gar jūru, pildot dažādus uzdevumus, piedaloties sporta spēlēs! Pretvējš gāza nost no kājām, jūra bija sakulta putās, balti gubu mākoņi veidoja dažādas figūras, un saules bija papilnam. Māmiņas un vecmāmiņas pašaizliedzīgi nesa savus mazākos lolojumus rokās un uz pleciem. Kāda jauna māmiņa stiepa savu meitiņu iesietu lielā lakatā uz vēdera, paspējot vēl uzlasīt skaistākos akmentiņus jūras krastā.
Dievs vadīja cauri grūtībām, atklājot mīlestības un sadraudzības skaistumu. Dievs dāvāja skaistu un piepildītu dienu, vakara noslēgumā sapulcinot mūs Skultes baznīcā. Jaunieši nelielā drāmiņā parādīja, kas var notikt, ja no dzīves tiek izstumts Jēzus.
Ceturtdienā pārrunājām, kā Dievs iepriecina, dāvinot pasaulei Jēzu, ticību uz Viņu un grēku piedošanu.
Rīta agrumā nolija īss lietutiņš un likās – visa diena būs apmākusies. Dziedājām dziesmu ″Žēlastība tā kā lietus līst". Atspīdēja saule, un Dievs atkal mums bija parādījis, cik daudz Viņš var dot, ja vien esam gatavi saņemt. Priecāsimies!
Sējām pateicības mezglus savās aukliņās, kad Dievs mūs spēcīgi uzrunāja vai redzamā veidā izpildīja kādu lūgšanu. Bērniem atradās lelles, nozaudēti telefoni, atslēgas un citas vērtīgas lietas. Kādam zēnam atgriezās mazā māsiņa, kas uz vienu stundu bija pazudusi. Mūsu aukliņās krājās mezgliņš pie mezgliņa.
Katru vakaru devāmies pie jūras un ierakstījām smiltīs savas rūpes, sāpes un nemieru, lai vējš mūsu lūgšanas pienestu Jēzum. Dievs mums dāvāja atbildes vēsti ar saulrietu jūrā un cerību uz jaunu dienu. Sirdīs ielija miers.
Piektdien sagaidījām savus draudzes brāļus un māsas, lai svētdienas rītā kopā svinētu dievkalpojumu brīvā dabā.
Vienkāršs krusts, apvīts sudrabotiem krūmu zariņiem, kas izauguši kāpās, rotāja altāri. Sarkans mežrozītes zieds iezīmēja Jēzus sirds vietu un staroja pretī piedošanā un mīlestībā: ″Es tevi neatstāšu un Es tevi nepametīšu".
Skaidrīte Mežecka,
Augusts Kolms |
