Jūra plus priedes, saule, draugi, prieks, piedzīvojumi, Dieva klātbūtne un svētības "Jūras priedē″. Aizvadīta viena brīnišķīga nedēļa, ko, šķiet, gaidīja gan mazi, gan lieli – mūsu svētdienasskolas un draudzes nometne. Nedēļa, ko drīkstējām pavadīt, piedzīvot un sajust kopā. Pašā nometnes sākumā ikviens saņēma aukliņu, kurā bija jāiesien mezgliņš ikreiz, kad Dievs ir uzrunājis. Vēlāk Bībeles stundās, ja bija vēlme, varējām dalīties ar savos mezgliņos iesieto.
Gāja dienas, un parādījās pirmie mezgliņi aukliņās. Daži pavisam personīgi, daži tādi, kurus labprāt varējām izstāstīt pārējiem. Citi lielāki, citi mazāki, taču tie visi bija kā zīme tam, ka Dievs ir mums līdzās un uzrunā ikvienu – kaut vai caur mazām lietām, bet tieši tās kalpo kā iedrošinājums kaut kam lielākam.
Nometnē ne reizi vien pārliecinājāmies arī par to, kā Dievs uzrunā caur līdzcilvēkiem mums apkārt. Un nereti tas notiek tad, kad nebaidāmies runāt un stāstīt par Dieva darbu mūsu dzīvē. Uz to iedrošina arī nometnes nosaukums "Pastāsti man, kā Dievs...″
Te, lūk, daži stāsti:
Mārtiņš Barons:
– Nometnes laikā es biju atbildīgs par apskaņošanu (lai visu varētu dzirdēt). Pirmajā nometnes vakara pasākumā es vēlējos visu izdarīt tā, lai patiešām labi izklausās, taču tad es aizmirsu lūgt pēc Dieva palīdzības. Protams, ka nekas labs nesanāca... Bet šajā vakarā es sapratu, ka pats nenieka nespēju! Nākamajā vakarā es visu ieliku Dieva rokās, un tad nu viss patiesi brīnišķīgi izdevās.
Anna Prāmniece:
– Svētdienasskolas nometnes pirmajā Bībeles stundā saņemot aprocīti, arī es iesēju vairākus mezgliņus tajā. Kad paņēmu šo aukliņu, nodomāju – nez, cik mezgliņu iesiešu un kad būs pirmais?
Ilgi nebija jāgaida. Nometnē mēs ar Līgu Amatu vadījām interešu grupiņu un pirmajā dienā, kad vajadzēja sadalīties pa vietām, mēs ar Līgu bijām noskatījušas vienu jauku vietiņu, kur apmesties, taču mūsu interešu grupiņa bija viena no pēdējām, kuru pieteica, un, mums par nožēlu, pirms mēs pateicām par mūsu nolūkoto vietiņu, to aizņēma citi. Mēs apjukām, jo tūlīt, tūlīt mums vajadzēja teikt, kur mēs apmetīsimies. Tad Līga iedomājās, ka jaukā koka nojumīte, kur viņa vadīja Bībeles stundu, vēl nebija aizņemta. Cik labi, mēs nopūtāmies. Kad aizgājām uz šo nojumīti un interešu nodarbība jau tuvojās beigām, pēkšņi atskārtām, ka mums taču ir nepieciešama kontaktligzda, lai pieslēgtu pie strāvas karsto līmes pistoli un bērni varētu pabeigt savus darbiņus. Par to nebijām padomājušas. Prātojām visādus risinājumus, kā iziet no situācijas, taču tie visi sagādātu lielas neērtības. Tajā brīdī Agita, kura pirms neilga brīža bija pie mums ienākusi, paraudzījusies uz vienu no nojumes sienām, tur izlasīja Bībeles stundā izlikto Bībeles pantu, kas ir šī gada lozungs: Tas Kungs saka: "Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu.″ (Joz 1,5) Un blakus šim Bībeles pantam Agita ieraudzīja kontaktligzdu.
Vai tas nav brīnums? Patiess, reāls Dieva brīnums. To pārdomājot, daudz ko var mācīties, un viena no šīm mācībām ir: vai nav tā, ka mēs paši bieži vien gribam plānot savu dzīvi, tomēr ne visu mēs redzam un zinām, kas mums ir labāk, taču Dievs to zina un redz. Tādēļ uzticēsimies Viņam, un, ja arī nenotiek pēc mūsu prāta, tad zināsim, ka tas mums ir labāk. Paldies Tev, Kungs!
Annija Ziemele:
– Bija Ziemassvētku vakars. Es steidzos uz kora mēģinājumu pirms Ziemassvētku uzveduma. Mums vajadzēja būt baltos tērpos kā eņģeļiem, taču mans tērps nebija pilnīgs, jo man bija balta tikai augšējā daļa. Tā nu es tajā dienā skraidīju pa veikaliem, meklēdama, ko vilkt apakšējā daļā. Mamma bija iedevusi 6 latus, kas nav liela nauda. Biju jau izskraidījusi daudz veikalu, nekur neko jēdzīgu nevarēdama atrast, cerību bija maz, turklāt es jau kavēju mēģinājumu. Devos uz baznīcas pusi, bet sanāca tā, ka vajadzēja vēl iet cauri veikalam "Origo″. Tā nu bija mana pēdējā cerība... Es lūdzu Dievu: "Kungs, ja tas ir Tavs prāts, tad, lūdzu, palīdzi man atrast kādas drēbes, lai es varētu Tev par godu dziedāt kopā ar kori!″ Kad es iegāju veikalā, jau pirmajā tirdzniecības vietā atradu baltas bikses, kas man derēja un maksāja tieši sešus latus. Es biju laimīga.
Dievs palīdz, ja nododam visu Viņa rokās!
Madara Jauģiete |
