Lai arī ilgu laiku valdīja neskaidrības, kur tad īsti šogad Jēzus draudzes atpūtniekiem pulcēties, tomēr viss notika tā, kā tam bija jānotiek, proti, atradās vieta vēl aiz Smiltenes, netālu no Dzeņu ciemata. Šādā meža ielokā vēl nekad nav būts, un šis apstāklis nometnes organizatoriem ļāva vaļu izdomai.
Kā tas ir bijis iepriekš, arī šogad katrai dienai bija dots savs temats. Pirmdienu iesākām, domājot par atšķirīgajiem kokiem un atšķirīgajiem cilvēkiem, otrdien centāmies tikt skaidrībā, kādēļ aug koki, protams, runājot līdzībās par cilvēku. Trešdien, ekskursijas dienā, katrs savā ģimenītē, baudot launagu brīvā dabā, diskutējām par augšanai labvēlīgiem un nelabvēlīgiem apstākļiem. Ceturtdiena pagāja, domājot par laiku. Kas notiek, laikam ejot, kā laiku izmantot, kā to ekonomēt un kā to iztērēt; un vēl, un vēl, un vēl... Piektdiena ir nometnes kulminācijas un savā ziņā arī skumju diena, jo tā ir pēdējā Jēzus draudzes svētdienas skolas nometnes diena, kad daudzi bērni dodas prom. Taču šīs atvadu skumjas var mazināt ar skaistiem noslēguma svētkiem. Katra ģimenīte nelielā skečiņā rādīja savas pārdomas par kādu no šīs nedēļas tematiem. Tas bija interesanti, jo atraktīvu miniludziņu netrūka. Arī šogad noslēguma svētkos tika izvēlēta nometnes populārākā dziesma.

Šogad ekskursijas diena bija jo patīkamāka ar to, ka pa ilgiem laikiem beidzot nelija lietus. No rīta visi ekskursanti sakāpām autobusā un braucām līdz Gulbenei, lai tālāk ar mazbānīti dotos līdz pieturai Umernieki. Līdz mazbānīša atiešanai mums bija gandrīz stunda laika. Daļa šo laiku izmantoja, lai dotos nelielā pastaigā pa Gulbeni, bet citi savukārt apmeklēja mazbānīša depo.

Pēc stundas brauciena ar bānīti nokļuvām Umerniekos, kur mūs jau gaidīja autobuss, lai aizvizinātu uz 6 km attālajām Ottes dzirnavām. Tur – brīvdabas muzejam līdzīgā lauku sētā – atpūtāmies no garā ceļa, spēlējot sporta laukumā volejbolu un citas spēles, apmeklējām muzeja ēkas un, protams, ieturējām maltīti. Vakarā mūsu ceļš veda uz Alūksnes baznīcu, kur noturējām svētbrīdi.

Šogad nometne piedzīvoja vienu jaunu, cerams, tradīciju un vienu pusjaunu arī, cerams, tradīciju. Pusjaunā tradīcija bija jauniešiem domātās nakts sarunas, kurās tika apspriestas dažādas jauniešiem aktuālas tēmas. Katru vakaru bija savs temats, un katram tematam savi diskusiju vadītāji.

Jaunā tradīcija – uzmanības apliecinājumu spēle visas nedēļas garumā. Katrs nometnes dalībnieks izvēlējās sev koku, pie kura piestiprināja nelielu mapīti ar savu vārdu. Vēlāk notika sava veida ložu vilkšana, kad mēs katrs izlozējām sev kādu draudziņu, par kuru rūpēties, proti, neatklājot savu vārdu, sūtīt viņam vēstulītes, kādu gardumiņu u. tml. Nometnes noslēguma svētkos priekškars krita un katrs atklāja sevi savam draudziņam, kuram visas nometnes garumā bija sagādājis mazus pārsteigumus.

Kopumā nometne izdevās lieliska: vakara pasākumu veidotāji savu uzdevumu veica teicami, bija arī dažādas interešu grupas; un tiem, kam no rīta nenāca miegs, bija iespēja izvingroties rītarosmē, pildot netradicionālus vingrojumus. Bet visu nometnes laiku šķietami nenogurdināmie mūziķi pavadīja spēlējot, spēlējot un spēlējot... par prieku mums un par godu Dievam.

Laura Supjeva

> Apskatīt bilžu galeriju!