“Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi Tas Kungs pašķir viņa gājumu.” (Sak 16,9)

Ne vien par tāliem dzīves mērķiem, bet katru rītu un vakaru domājam, ko darīsim šodien un ko darīsim rīt. Tā ir radības kroņa priekšrocība.
Bieži gadās, ka mūsu nodomi neizdodas. Jāzeps domāja brāļus apmeklēt, bet aizgāja tālus un neparedzētus ceļus. Sauls gāja ēzeļus meklēt un tapa svaidīts par ķēniņu. Dāvids gāja saviem brāļiem barību nest un ieguva kara varoņa slavu. Pāvils gāja vajāt un pārvērtās par vajāto. Mūsu piedzīvojumi?

Ka Dievs ir tas, kurš mūsu ceļus kārto un ne aklas nejaušības, tas sacīts Bībelē. Ja šie kārtojumi iet pāri mūsu saprašanai, tad viņu darītājs ir pārāks par mums. Cik labi ir apzināties, ka Dievs un ne nejaušība kārto mūsu likteņus.

Bet vai tad ir vērts pašiem plānus un nodomus veidot? Dievs šo spēju un tieksmi mums ir devis. Tam, kādi ir mūsu plāni, jābūt sakarā ar Dieva lēmumu un kārtojumu.

Aizdot Tam Kungam

“Kas iežēlojas par nabago, aizdod naudu Tam Kungam, un Tas viņam atmaksās par viņa labo darbu.” (Sak 19,17)

Par nabagu apžēloties – tas arī prasa savas pārdomas.

Vispirms te nav domāta kāda mehāniska akcija ar aprēķinu, ka Dievs dubulti atdos. Tāda rīcība arī izsmieta latviešu folklorā.

Kas ir nabags? Mt 25,35–36: izsalcis un izslāpis, svešinieks, pliks, slims, cietumā. Ne tas, kas nevar pie auto vai mājas tikt. Arī plikums dažkārt te vairāk no lepnības, nekā no nabadzības. Mēs esam jau iemācījušies to izšķirt.

Ne meklēt pasaules nabagus, ne arī visiem, kas prasa, dot, bet līdzi just tiem, kas mūsu dzīves ceļā, kā samarietim.

Tas aizdod Tam Kungam. Bieži dzird, ka arī dievbijīgi ļaudis nonāk trūkumā un kur tad esot Tā Kunga atmaksa? Bet vai šie ļaudis ir Tam Kungam aizdevuši? Nezinu tāda gadījuma, kur Dievs tādam, kas aizdevis, atmaksātu ar ļaunu. Mūžība to atmaksās. Ja ticam Bībelei, Dievam un Mūžībai, tad mums ar to ir jārēķinās kā ar realitāti.

Darbs un darba svētība

“Kas kopj savu tīrumu, tam maizes pietiks..” (Sak 28,19)

Katram ir savs pienākums un sava vieta, ko tikai mēs varam izpildīt. Kā to vislabāk izdarīt, to mācāmies no šī teksta.

Bez maizes cilvēks nevar dzīvot. Bet nedzīvo no maizes vien. Arī garīgi ir jābauda. Kas klās mums šo galdu? Visvienkāršāk tas parādās te – kas zemi kopj, tam maize. Kas negrib strādāt, tam nebūs arī ēst. Zemkopis pirmais bauda sava darba augļus. (2Tes 3,10; 2Tim 2,6) Kas roku un sirdi pieliek pie darba, tie bauda darba augļus.

Ja katram ir ierādīts savs druvas stūrītis, tad, to kopjot, nedrīkst bradāt pa otra gabaliņu. Garīgajā tīrumā to šad un tad dara, kad domā, ka tas darbs, ko es daru, ir vērtāks nekā visi citi darbi. Tā var domāt koris, jaunieši, svētdienasskola, mācītājs u. c.

Zemi var kopt un izmantot, bet to var arī noplicināt. Kopt var ar mīlestību vai ar aprēķinu. Var strādāt, lai sevi izceltu, gūtu sev slavu. Var strādāt ar mīlestību uz Kristus druvu.

Fridrihs Čukurs. “No Salamana sakāmvārdiem”. Svētrunu konspekti.

Ak, Kungs, liec man sajust to žēlastību, kas ir visur ap mani. Lai es neizturos nolaidīgi pret ikdienas notikumiem. Palīdzi man saskatīt Tavu labvēlību pie manas dienišķās maizes un palīdzi, ka labklājība manā mājas dzīvē virzītu manas domas pie Tava žēlastības troņa!

Dž. H. Džovets