Pļaujas svētki. Tie ir svētki, lai pateiktos un atcerētos.
Pateiktos Dievam par Viņa gādību – gan garīgajā, gan laicīgajā izpausmē. Jo, ja nav Kristus klātesamības visā, ko darām, nav arī Dieva svētības. Tad pat pie bagātīgi klāta galda un pārticīgā dzīvē varam justies kā pēdējie nabagi. Tad uz mums var attiecināt Kristus sacītos vārdus Lāodiķejas draudzei: “Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.” (Atkl 3,17) Šie vārdi runā par lepnību. Un, kur ir lepnība, tur nav Kristus. Kur ir lepnība, tur ir aklums un neiecietība pret savu līdzcilvēku un draudzi. Vai tu dalies Dieva dāvātajā ar citiem? Vai tu ziedo savas draudzes jeb Dieva Valstības darbam? Ne tikai Pļaujas svētkos, bet katru svētdienu, kad tu tiec garīgi stiprināts.
Pļaujas svētki ļauj mums domāt arī par Mūžību. Par laiku, kad nāks Pļaujas Kungs. Tas ar katru dienu tuvojas. Tādēļ lai atceramies, ka esam izglābti caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.
Pateikties un atcerēties. To mēs varam tikai tad, ja dzīvojam pēc Dieva likumiem. Lai tu nebūtu “nabags, akls un kails”, bet pilns mīlestības pret citiem un Dievu, kas ir augstākais bauslis. To praktizējot, tu tiksi pārmainīts, un tad tavi darbi būs ar Mūžības vērtību.
Redaktore Milda Klampe |
