Par desmitās tiesas svētību

Klāt Pļaujas svētki – laiks, lai pateiktos Dievam par it visu, ko ar Viņa palīdzību esam ieguvuši un sakrājuši tik daudz, lai pietiktu pašiem un vēl paliktu pāri, ko dalīt ar citiem. Par saņemšanas un došanas prieku šodien mūsu saruna ar JĀNI un ANDU MIĶELSONIEM.

Miķelsonu ģimenē viesojās Valda Zvaigzne

JĀNIS un ANDA MIĶELSONI
Dzimšanas dati	23.11.1976. Rīgā	01.08.1977. Rīgā
Draudzē	Kopš 2001. gada, kristīts Jāņa baznīcā	No 1993. gada
Mācības	Angļu ģimnāzija, Latvijas Universitāte, sociālo zinātņu maģistrs	Rīgas Centra Humanitārā ģimnāzija, Rīgas 1. ģimnāzija, Rīgas ekonomikas augstskola, Jēnčēpingas biznesa augstskola, uzņēmējdarbības maģistre
Darbs	Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas Ekonomiskās analīzes departamenta direktors	Audzina meitu, pasniedz angļu valodu un biznesa priekšmetus RTU Rīgas Biznesa skolā, vada diplomdarbus
Kalpošanas darbs	Draudzes padomē, revīzijas komisijā, "Jēzus draudzes dzīves" fotogrāfs	Svētdienas skolas skolotāja, dzied korī un vada bērnu korīti, draudzes izdevuma korespondente

Pastāsti īsumā, ko tas nozīmē – kalpošanas darbs revīzijas komisijā? Vai tam ir arī kāds sakars ar naudu, kas pēc dievkalpojuma tiek savākta ziedojumu kastītēs?

Jānis: – Pēc baznīcas Satversmes ir tā, ka no draudzes padomes vidus izvēlas revīzijas komisiju, mēs tajā esam trīs cilvēki, un mūsu uzdevums ir reizi gadā, finanšu gada beigās, pārbaudīt visus pārskatus, kas sagatavoti Valsts ieņēmuma dienestam un Reliģisko lietu pārvaldei – vai dokumentos viss ir pareizi aprēķināts, saskaitīts, kā arī veikt inventarizāciju visām lietām, kas glabājas baznīcā, pārbaudīt dokumentus, kas saistās ar draudzes īpašumiem, diakoniju, vai tie atbilst likumiem, noteiktai kārtībai. Ziedojumu kastītēs iemesto naudu jeb kolekti pēc katra dievkalpojuma saskaita, izraksta kvīti, to reģistrē, un nauda nonāk pie kasieres. Par tās tālāku izlietojumu lemj draudzes valde. Revīzijas komisija tikai pārbauda, vai dokumenti noformēti pareizi.

Vai kolektes došana ir tikai tradīcija iemest savu artavu ziedojumu traukā? Vai izjūtat to kā vēlēšanos vai pienākumu ziedot?

Anda: – Mums ģimenē ir tā, ka mēs katrs nemetam savu santīmu, bet mums šis uzdevums ir deleģēts vīram, kas šo ziedojumu met par mums visiem. Neuzskatu, ka tieši nu katram ar savu rociņu būtu tas lats jāziedo. Svarīga ir pati ideja – ir jāziedo, un mēs esam ģimene, kā saka, viena miesa, un mums šis ziedojums ir kopīgs. Tas, ka desmitā tiesa pienākas Dievam, ir rakstīts jau pirmajās Bībeles grāmatās.

"... tev būs dot no visiem savas sējas augļiem, kas izaug tavā tīrumā." Zemnieks to saprastu, bet kā šodienas pilsētniekam to uztvert?

Jānis: – Tagad jau ir vēl vienkāršāk. Viss, ko darbā nopelna, tiek ieskaitīts bankā kontā, un tu uzreiz vari redzēt, cik pa mēnesi savākts. Nav nemaz rudens jāgaida.

Anda: – Man gan ir citādi. Es pašlaik daudz laika veltu meitas Paulas audzināšanai, līdz ar to mani naudas ienākumi nav tik nozīmīgi kā mans laiks. Es domāju, ka ne tikai naudu, arī savu laiku var ziedot Dievam. Precīzi desmito daļu sava laika gan nerēķinu, bet laiks pašlaik ir mans visnozīmīgākais resurss, ko varu ziedot.

Vai arī naudas izteiksmē ziedojat tieši desmito daļu?

Jānis: – Finansiālais stāvoklis man pašlaik ir tāds, ka ziedojumos dodu, manuprāt, vairāk nekā desmito tiesu. Līdz santīmam nekad neesmu to desmito tiesu skaitļojis, bet aptuveni tomēr paskaitu, lai vismaz pašam būtu mierīgs prāts, ka neesmu gluži Dievam parādā...

Anda: – Nē, parādā mēs Dievam paliekam visu laiku, tikai no Viņa žēlastības mēs visu saņemam. Taču desmitā tiesa ir vajadzīga arī tāpēc, lai mēs to neaizmirstu, lai mēs nekļūtu lepni un nerimtos Viņam par visu pateikties.

Vai mūsu draudzē ar iknedēļas ziedojumiem visam pietiek?

Jānis: – Visām lietām ne tuvu nepietiek. Vajadzību ir ļoti daudz – daudz vairāk vajadzētu ēkas remontam, svētdienas skolai, evaņģelizācijas darbam, diakonijai noteikti. Bet jāņem vērā šībrīža situācija, cik nopelna cilvēki, cik viņi var atļauties ziedot...

Anda: – Ziedojums jau nāk no sirds, un katram ir savs priekšstats, ko viņš var atļauties dot un ko ne.

Tu nupat teici: "cik var atļauties ziedot"... Bet, ja tāda ir Dieva pavēle, tad taču vienalga, cik nopelnām – desmitā daļa no visa, kas mums dots, pieder Dievam un mēs to nedrīkstam paturēt sev?

Jānis: – Bet, ja liela daļa aktīvāko draudzes locekļu ir pensionāri, tad tā viņu desmitā tiesa ir samērā maza. Tāpat arī jaunieši, pamatā tie ir studenti un skolēni, kas neko lielu nepelna. Citādi būtu, ja desmit cilvēki spēka gados ar labu algojumu vienmēr noskaitītu savu desmito tiesu, tad ar to jau varētu algot vienu cilvēku baznīcas darbam. Mums draudzē jau ir kādi padsmit algoti darbinieki, bet vajadzētu vēl vairāk. Daļu līdzekļu draudze nopelna ar draudzes māju Brīvības ielā, no tā, kas atliek no saņemtās īres un nomas. Vēl ir arī lielāki atsevišķi ārkārtas ziedojumi papildu kolektei un arī no kādiem ciemiņiem, cilvēkiem laulājoties u. tml.

Vai ar priecīgu sirdi pildāt Dieva pavēli dot desmito tiesu, vai nav tā kā žēl tās naudas?

Anda: – Mana pieeja tam ir diezgan viegla. Nav tā, ka tas būtu kāds jūgs, kas man jāvelk. Vienkārši uzskatu, ka tas man nepieder. Kaut kas man tiek uzdāvināts, un daļa no tā ir jādod tālāk. Es pati dzīvoju no Dieva žēlastības, un man nav tiesību piesavināties visus simts procentus. Dievam jau tāpat pieder viss, kas man ir. Manuprāt, Dievs tā noteicis, lai cilvēki Viņu neaizmirstu. Es personīgi domāju, ka desmit procenti ir apakšējā robeža manam devumam.

Jānis: – Tā desmitās tiesas došana ir vairāk vajadzīga pašam cilvēkam. Vecajā Derībā tam bija jāpaliek templī tiem cilvēkiem, kas tur kalpoja. Lai tas cilvēks tur būtu, kas visu laiku tev atgādina par Dievu un Viņa iestādīto kārtību. Lai Valstības darbs turpinātos. Viena sajūta man ir noteikti – ka no tās desmitās tiesas, ko dodu tālāk, mazāk nepaliek. Drīzāk jau otrādi – nāk klāt un kļūst vairāk.

Jūsu dzīves apstākļi ir apliecinājums šiem vārdiem, īpaši laikā, kad daudzi žēlojas par trūkumu. Jums tas liekas pašu spēkiem, ar prasmi un gudrību sasniegts vai tomēr no Dieva žēlastības dots?

Anda: – Man tas viss šķiet saņemts pilnīgi tāpat vien. Nejūtu, ka būtu pēc kaut kā īpaši dzinusies. Neko tādu diži atbildīgu neesmu paveikusi. Šobrīd jau man vīrs pelna lielu naudu, bet arī to es uztveru kā Dieva dāvanu, kas man iekritusi klēpī. Neuzskatu, ka dzīvojam bagāti, jo svarīgi ir, kā tu visu to lieto un tērē. Mums nav nekā lieka un arī nepietrūkst.

Jānis: – Kāpēc daudziem pietrūkst, to es nevaru pateikt. Materiālā ziņā daudzi mani vai sievas studiju biedri dzīvo tāpat kā mēs, tas nav nekas īpašs, ka esam pārtikuši. Bet man ir žēl, ka daudziem nepietiek pašām vienkāršākajām vajadzībām. Varu pateikt tikai vienu, ka visas situācijas, kurās mēs nokļūstam, nāk mums par labu. Tāpēc svarīgi ir paļāvībā un mierā visu uztvert un tā dzīvot. Tad arī viss piepildās.

Anda: – Jā, es arī esmu manījusi, cik svarīga ir paļaušanās uz situācijām un izdevībām, kas man tiek izkārtotas un piespēlētas, kas man jādara, ar ko jānodarbojas.

Cik svarīgas šajos paļaušanās un izdevību brīžos jums liekas lūgšanas? 

Jānis: – Neesam lūguši neko konkrētu. Manas lūgšanas ir vairāk vispārīgas. Piemēram, kad pieteicās mūsu meita, es sapratu – kaut kas ir jādara ar dzīvesvietu, bet zināju, ka nekas labs nesanāks, ja pats mēģināšu ko meklēt vai mainīt. Nospriedu, nē, tas nav manos spēkos, es velti sevi apgrūtināšu. Noliku šo vajadzību Dieva priekšā, lai viņš to uzlūko un pēc Sava prāta to risina.

Anda: – Biju tolaik noraizējusies, mēģināju kaut ko organizēt, uztraucos, ka nekas nevirzās uz priekšu. Bet vienā brīdī aptvēru, ka neko nevajag sasteigt. Jānis man vienkārši nolika priekšā Bībeles vietu par putniem gaisā un lilijām laukā… Tā arī notika, palīdzība nāca pilnīgi no citas puses. Kamēr pati centos visas lietas bīdīt, nekas neveicās. Tad nolikām visu Dieva priekšā un gaidījām.

Un radās iespēja iegūt šo dzīves vietu, gandrīz blakus Jāņa vecākiem. Tas ir tik brīnumaini.

Varbūt caur Pļaujas svētku dāvanām un dažādiem ziedojumiem Dievs uzrunās arī daudzus citus cilvēkus? Jūs taču esat piedzīvojuši un ticat Dieva apsolījumam: "Dodiet, tad jums taps dots: pilnu saspaidītu, sakratītu un pārpārēm ejošu mēru iedos jūsu klēpī..." (Lk 6, 38)?

Jānis: – Ar priecīgu sirdi dodot un ar sajūtu, ka varu kādam darīt labu, ka varu palīdzēt un kaut ko ziedot Valstības darbam, bieži piedzīvoju, ka pēc tam parādās atkal citi ienākumi, ko es nemaz nebiju gaidījis un no kuriem atkal varu ziedot, piemēram, Diakonijas centram, kas to izlieto konkrētiem mērķiem un trūcīgiem cilvēkiem.

Anda: – Man ir tā – jo vairāk es daru Dieva darbu, jo viss labāk veicas un vairāk es saņemu, pat ne naudas izteiksmē, vienkārši veicas un padodas. Nevaru teikt, ka kādām svētībām būtu birka klāt: tas tev par to, bet tas – par to. Nē, bet kopumā visa mūsu dzīve ir svētīta. Ka varam te tādā mājā dzīvot, ka man ir ģimene, aug meita, ka viss rit tik mierīgi un paļāvībā uz Dievu..

Jānis: – Es domāju, ka tas ir tāds attieksmes un uztveres jautājums. Neskaitīt, cik, bet dot tāpēc, ka arī tev pašam tik daudz ir dāvināts. Nepieķerties tām materiālajām lietām. Un, ja dodot mazāk nepaliek, tad tu tikai pabrīnies un sāc uz Dievu paļauties it visās praktiskajās un finanšu lietās. Bet, ja paļaujies, tad Dievs tevi uztur un atbalsta katrā brīdī.

Vai jūs būtu gatavi ticēt Dievam arī tad, ja pēkšņi kaut kas mainītos un tik gludi vairs neietu?

Jānis: – Man ir pilnīga paļāvība uz Dievu. Ja būs kādas grūtības, tad tās būs jāuztver kā pārbaudījums. Vai esmu tam gatavs? Nevajadzētu gan sevi baidīt un arī Dievu izaicināt, ka uz visu esmu gatavs. Bet saprotu to, ka es pats sevi nekādi nevarētu nodrošināt, ka mana finanšu situācija ir tikai un vienīgi Dieva dota, un tādēļ man desmitā tiesa ir jādod atpakaļ Dieva Valstības darbam.