Kad visas pasaules cilvēki sagaida jaunu gadu, viņi svin svētkus, domās ar sevi vai ar citiem daloties aizgājušā gada sasniegumos un varbūt arī neveiksmēs. Un vienmēr rodas vēlēšanās pateikties par paveikto, sasniegto...
... sev, priekšniekam, izdevīgam gadījumam, veiksmei, liktenim, vecākiem, kaut kam augstāk stāvošam, lieliskam piedāvājumam... – kam nu kurš piedēvē devēja godu. Protams, jauna gada sagaidīšana neizpaliek bez cerību dzirksts uz jauniem panākumiem nākamajā gadā... Bet pa virsu visam tiek ēsts, šķiet, jo labāk veicies, jo vairāk jānoēd, it kā neapzināti gribētos noēst savu pērnā gada veiksmi, lai tā nekur neaizšprūk, lai tās pietiek arī nākamajam gadam.

Pļaujas svētkus es gribētu nodēvēt par sava veida kristiešu Jaunā gada svinībām. Šajos svētkos mēs ap altāri klājam milzīgu, bagātīgu galdu. Galdā tiek likta pateicība Dievam, kas iemiesojas ābolā, maizē, tomātā un visā pārējā, kas tiek sanests. Tie ir svētki par Kristus klātbūtni it visā – saņemot garīgas un mantiskas dāvanas jeb veiksmes. Tie ir arī svētki par neveiksmēm, jo ne viss, ko kārojam, ir mums derīgs. Un arī par to viens paldies-ābols – par vadīšanu un pasargāšanu.

No Pļaujas svētku bagātīgā galda drīkst baudīt ikviens – katrs savu paldies sniedz tālāk arī citiem. Lielais prieks netiek sastūķēts sevī vien, bet gan izsūtīts darbībā – par svētību sev un citiem.

Laura Supjeva