Šajā izdevuma numurā īpaši tiks runāts par ziedošanas svētību.
Savas īsās pārdomas par ziedošanu iesākšu ar mazu humoru. Jūs jau noteikti būsiet dzirdējuši, ka skoti ir ne pārāk devīgi ļaudis. Lūk, trīs skoti sēž vienā baznīcas solā. Dziesmas laikā tiek vākts ziedojums. Kolektes trauks tuvojas. Pēkšņi viens no skotiem krīt ģībonī. Abi pārējie tūlīt gatavi palīdzēt, paceļ viņu un steigšus iznes ārā. Komentārs pie šīs mazās anekdotes ir šāds – skopums dara atjautīgu.
Domāju, ka nevienam no mums tāda skopuma pakāpe vēl nedraud. Gluži pretēji, esmu pārliecināts, ka mēs visi esam pieredzējuši, cik patīkami ir būt devīgiem un kādu svētību atnes priecīga ziedošana kristīgās kalpošanas darbam.
Ja esam uzmanīgi vērotāji, laika ritējumā būsim ieguvuši pārliecību, ka tas, ko Bībele māca, taču īstenojas arī dzīvē. Piemēram, apustuļa Pāvila sacītie vārdi: “Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību.”(2Kor 9,6)
Arī gudrais vīrs Salamans runā par to, kā tas praktiski notiek: “Viens labprāt piešķir no savas mantas citam, un tomēr viņam arvien vairāk krājas; kāds cits ir sīksts pārlieku un tomēr kļūst arvien nabagāks. Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps stiprināta, un, kas bagātīgi veldzē citus, arī pats kļūs veldzēts.”(Sak 11, 24–25)
Zinu, mēs bieži tiekam kārdināti domāt tā – es neesmu nekāds bagātnieks, un, ja es došu tā, kas man ir, es kļūšu nabagāks. Īstenībā mēs nekad nekļūstam nabagāki, ja ziedojot, dodot uzticamies Dieva dotajiem apsolījumiem. Man gribas citēt atkal Salamanu: “Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm.” (Sak 10, 22) Mums ir jāstrādā, jādarbojas, bet galu galā vienmēr jāatzīst, ka svētība, izdošanās ir nepelnīta Dieva dāvana. Tādēļ arī kristīgās Baznīcas liturģijā ir pazīstams šis teikums: “No tā, kas ir Tavs (Dieva), mēs Tev pienesam.” Viss, kas mums dots, īstenībā pieder Dievam, un tas, ko ziedojam Viņa Valstības celšanai, ir došana no Dieva dotā mums.
Es ticu, ka šajā “Jēzus Draudzes Dzīves” numurā mēs varēsim lasīt daudz liecību par to, kādu bagātīgu svētību saņem visi, kas, paļaujoties uz Bībeles vēsti, mācījušies devīgi, priecīgi ziedot no tā, kas viņiem uzticēts.
“Priecīgu devēju Dievs mīl,” saka apustulis Pāvils.
Es to saprotu tā – Dievs mīl visus cilvēkus, bet Viņš dod īpašu mīlestības dāvanu visiem, kas ziedo ar priecīgu sirdi.
Ja tāds apsolījums mums ir dots, kādēļ gan neizbaudīt Dieva īpašās mīlestības skaistumu?
Pateicībā par visām svētībām un dāvanām, ko Tas Kungs mums un draudzei ir dāvinājis
Jēzus draudzes mācītājs Erberts Bikše
“Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad mani šai ziņā.. vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” (Mal 3,10)
|
