Dabai piemīt teleoloģisks raksturs, proti, viss notiekošais tiecas uz kādu mērķi. Cilvēks kā visdzīvākā dabas struktūrvienība visredzamāk un visreālāk dzīvo finālistisku dzīvi. Sasniedzot finālu skriešanas sacensībās, cilvēks vai nu kāpj goda pjedestālā, vai arī nekāpj. Sasniedzot finālu dzīvē – beidzot savas mūža gaitas – cilvēks vai nu iegūst mūžīgu dzīvību, vai arī neiegūst to. Pirmajā piemērā pēc finiša laurus plūks tas, kas visātrāk būs skrējis. Otrs ir krietni vien komplicētāks un nozīmīgāks gadījums.
Otrajā variantā pēc nāves jaunā dzīvē ieies tas, kurš būs spējis visgudrāk izvēlēties starp tūkstoš dzīves izvēlēm; devis priekšroku dzīvesveidam, kuram ir jēga.

Tiecoties uz mūžīgo dzīvi, ir jādzīvo pēc noteiktiem tikumiem; dažkārt mēs vēlētos būt savas personīgās autoritātes, nosakot paši tikumus, tomēr līdzīgi kā skriešanās sacensībās savu noteikumu izgudrotājs uzvaru negūst, tā arī uz savu galvu izvēlēti tikumi pie kārotā mērķa nenoved. Neapšaubāmi pāri mums stāv Dievs, kurš piedāvā divas izvēles – ticēt vai neticēt. “Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.” (Jņ 6,40)

Ja izvēlamies ticēt, tad uzreiz izvēlamies tapt līdzīgi Kristum, rīkoties saskaņā ar kristīgas dzīves tikumiem, kuru pamatā ir mīlestība pret Dievu un pret tuvāko. Šai mīlestībai kā sinonīms tuvu klāt stāv bijība. Ir viegli just bijību pret augstāko, arī pret zemāko, līdzjūtības izraisīta, var rasties šī mīlestība, taču pret sev līdzīgo tas ir visgrūtāk. Šāda ticības atdzīvināta mīlestība (kas ir cēlonis pārējām kristīgām rīcībām) kā tikums ir saikne starp mūžību un dzīvi.

Laura Supjeva