Lai arī man abi vecāki ir miruši, man liekas, ka tie ir priecīgi svētki. Man pietrūkst vecāku, bet tās ir patīkamas atmiņas. Man ir bijusi laba bērnība, un es esmu par to viņiem pateicīga. Neesmu kapu mīļotāja; man baznīca ir tā vieta, kur saņemu mieru. Pat ja tēvs un māte mūs atstātu, tad Dievs mūs vienmēr pieņems.

Irīda K., mājskolotāja

Bēdīgi tie noteikti nav, bet priecāties it kā būtu neētiski… Mēs varam priecāties par viņiem kā par cilvēkiem. Bieži cilvēku sāk novērtēt tikai pēc nāves. Šī piemiņas diena arī atgādina mums dzīvajiem – novērtējiet cits citu un mīliet. Katrā ziņā tie ir gaiši svētki. Ne visas tautas bēdājas par mirušajiem, arī mums jāmācās vairāk priecāties šajā pasaulē.

Valdis Majors, strādā bankā

Man personīgi tie nav ne priecīgi, ne bēdīgi svētki, tās vairāk ir atmiņas. Caur atmiņām – saikne ar tuvajiem, kas aizgājuši. Mirušo piemiņas diena arī vieno esošos radiniekus. Šī ir tā diena, kad satiekas attālāki radi, lai pieminētu aizgājušos, kavētos atmiņās, kopā apmeklētu kapus.

Rute Bikše, draudzes saimniece

Gan priecīgi, gan bēdīgi. Mirušo piemiņas diena man nozīmē lielu cerību, ka satiksimies, cerību uz mūžīgo dzīvi. Cerība vienmēr ir vairāk priecīga nekā bēdīga. Šai dienā mēs atminamies un pieminam tos, kas pirms mums bijuši, – gan tuviniekus, gan ticības cilvēkus, no kuru dzīves varam mācīties.

Una Stade, skolniece

Drīzāk priecīgi nekā bēdīgi. Ar labām emocijām atceramies aizgājušos, domājam par to, ko viņi labu darījuši, jo viņi jau nekur nav pazuduši.

Intervēja Anda Miķelsone