7. un 8. oktobrī bija diakonijas rekolekciju dienas Rāmavā. 23 cilvēki, kas ir atvēruši savas sirdis Jēzum un arī līdzcilvēkiem, devās saņemt stiprinājumu un dalīties pieredzē cits ar citu.
…Kad atveram Rāmavas muižas durvis, mūs sveicina mīlestība. Uz galda tiek aizdegtas baltas sveces un no pērlītēm savērti krustiņi, kas rotā mūsu apģērbu. “Krustiņā ir desmit pērlītes – tāpat kā desmit Mozus baušļi akmens plāksnēs, ko viņš saņēma,” es nodomāju. Pēc tam notiek vakara svētbrīdis, kad “klusa top dvēsele, jo šeit ir svētais Dievs”. Tad filma par Izraēlu aizved mūs neaizmirstamā ceļojumā pa Jēzus dzimtās vietas takām.
Nākamajā rītā pēc lūgšanām un Svētā Vakarēdiena saņemšanas mēs noklausāmies mācītāja priekšlasījumu par to, kas tad ir diakons. Diakons ir dvēseļu kopējs, kas staigā pa Dieva šauro ceļu un dāvā sevi citiem, cienot un mīlot cilvēku kā Dieva radītu brīnumu. Viņa mērķis ir vadīt cilvēkus pie Kristus, kas katram sagādājis jaunu apģērbu, proti “jauno cilvēku”. Šo uzdevumu var piepildīt tikai ar Dieva Vārda, lūgšanas un sarunas palīdzību. Tomēr jāpatur prātā, ka dvēseļu kopēji ir tikai pirmie sējēji, tāpēc tik bieži pļauju var arī neredzēt. Ir jābūt pacietīgiem, jo šis ir Dieva laiks, ne mūsējais.
Mēs tiekam piepildīti ar jaunu kalpošanas degsmi un arī mīlestību, kas kā gaisma nesama tālāk tiem, kuru durvis ir joprojām aizvērtas.
Maija Vasara |
