Daudz laimes Jaunajā gadā! To vēlam gan vecam, gan jaunam cilvēkam. Mūsu pirmā saruna 2006. gadā ar draudzes pērminderi ALDI RUBENI par to, kā mēs jebkurā vecumā – jauni, vidēja gadagājuma un pat krietni gados – varam uzģērbt jauno cilvēku, kļūt atjaunoti savā sirdsprātā un būt laimīgi.

Ar Aldi Rubeni sarunājās Valda Zvaigzne

Dzimis: 1967. gada 19. oktobrī Rīgā.

Draudzē: Jēzus draudzē kopš 1999. gada.

Mācījies: Rīgas 6. vidusskolā, ar izcilību beidzis Rīgas pārtikas rūpniecības tehnikumu.

Strādā: SIA "Statoil", DUS vadītāja vietnieks.

Kalpošanas darbs: draudzes pērminderis, vada mazo mājas grupu, dziedājis draudzes jauniešu korī.

Ģimene: sieva Kristīne, meitas Alise (11) un Linda (13).

Kas, jūsuprāt, būtu vecais un jaunais cilvēks bibliskā skatījumā?

Vecais un jaunais cilvēks – būtībā ir jautājums par mūsu atgriešanos. Vecais cilvēks ir mūsu vecā, grēcīgā daba, mūsu vecais Ādams. Tas ir laiks, kad cilvēks vēl dzīvo grēkā, dzīvo savam ego, savu vēlmju apmierināšanai. Un tās, protams, ir grēcīgas vēlmes, jo dzīvojam sātana vadībā. Tāpat kā Ēdenes dārzā Ādams, kad sagrēkoja, varēja lūgt Dievam piedošanu, bet viņš to nedarīja. Tāda bija viņa daba, čūska viņu pievīla, un kārdinājums bija lielāks par to, ko saka Dievs. Jaunais cilvēks ir tāds, kurš dzīvo ar Kristu, uztic Viņam savu dzīvi un dzīvo Dieva Svētā Gara vadībā.

Vai, dzīvojot ar Kristu, mainās cilvēka izpratne par pasauli?

Jā, tad cilvēks saprot, ka šī dzīve, ko pavadām šeit uz zemes, ir tikai atspēriens kam tālākam, ka visa pamatā ir Dievs un bijība Tā Kunga priekšā ir visas atziņas sākums. Ar šo gudrību ir jādzīvo. Arī Bībele sākas ar vārdiem: "Iesākumā Dievs..." Šeit man nāk atmiņā Jēzus un Nikodēma saruna. Jēzus saka: ".. ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!" Šie vārdi norāda, ka cilvēkam ir jātop kristītam. Bet tālākais: "Ja kas nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.." nozīmē, ka ar kristību vien nepietiek, bet ir jāatjaunojas pašiem, ir jādzīvo Garā. Lai mūsu vecais cilvēks, vecā grēcīgā daba tiek piesista krustā, bet mēs dzīvotu jaunu, atjaunotu dzīvi ar Kristu.

Vai jūsu dzīvē notika būtiskas pārmaiņas, kad savu veco cilvēku piesitāt krustā?

Man tādas straujas pārmaiņas nenotika. Tas ir ceļš. Es kaut kā nevaru piekrist cilvēkiem, kuri teic, ka viņi vienā mirklī ir atjaunojušies. Bet var jau būt, ka tas ir kāds Dieva brīnums, Viņam jau visas lietas iespējamas. Man tas joprojām ir ceļš, un es to eju. Vai esmu šī ceļa sākumā vai vidū, to es nezinu. Bet es eju ar To Kungu, un Viņš mani vada. Un, ja es uzticos Viņa vadībai, tad zinu, ka eju uz tiem apsolījumiem, ko Viņš man ir sagatavojis.

Kā ieguvāt pārliecību, ka šis ceļš ir pareizs? Vai tas sākās ar kristībām?

Paļāvību gūstu Dieva Vārdā. Tā ir ticības dāvana. To mēs nevaram nopirkt ne par pasaules zeltu, ne sudrabu. Ja nepagriežam Dievam muguru, bet ejam šo ticības ceļu, Viņš patiešām mūs vada. Un mēs sekojam savam Ganam – pazīstam sava Gana balsi, klausām Viņu un sekojam Viņam.

Pārmaiņas sākās ar kristību brīdi, lai gan iepriekš bija desmit gadi – it kā pa tukšo, bet Dievam viena diena ir kā tūkstoš dienas, un tikpat labi tas laiks varēja vēl nebūt pienācis. Es domāju, ja cilvēks ir saņēmis kristību, tad viņš ir saņēmis Dieva Garu, un Tas viņā atdzīvojas vienīgi tad, ja pats cilvēks iet tālāk.

Kā jums radās impulss to turpināt?

Sākās ar to, ka viens cilvēks paņēma mani aiz rokas un ieveda Mateja draudzē. Un tad lūdzām kopīgi ar mācītāju un vēl vienu cilvēku, es pat lūgt nemācēju. Mēs lūdzām vienkārši atgriešanās lūgšanu. Es domāju, ka šis bija tas kardinālais punkts, kas mainīja manu dzīvi – sāku regulāri iet uz draudzi, apmeklēt dievkalpojumus. Tas cilvēks vienkārši bija norūpējies par mani un bieži aicināja uz Bībeles stundām. Atceros, man kā pasaulīgam cilvēkam toreiz likās, ka viņš pārāk daudz runā par Dievu. Un tomēr es kā tāda veca mašīna tiku iestumts, un tad man pielēca, un viss aizgāja.

Paldies Dievam, ka mums ir palīgi, kuriem rūp, ka novelkam veco cilvēku un uzģērbjam jauno.

Katram cilvēkam vajag kādu, kas viņu ieved draudzē. Es pats uz baznīcu nebūtu aizgājis. Un, manuprāt, tādu ir daudz. Varēja notikt tā vai citādi, bet tam visam noteikti pāri ir Dieva svētā griba. Viņš mums dod šo iespēju. Viņš ieliek mūsu likteni mūsu pašu rokās, Viņš mūs gaida un aicina: ".. līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas, savu kārību pievilts, iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā." (Ef 4, 22–24) Vai mēs tam atsauksimies vai ne – tā ir mūsu izvēle.

Jūs atsaucāties – kas mainījās jūsu uzskatos, no kā atbrīvojāties?

Mani tiešām dzirdētais uzrunāja. Cilvēkam jau nemaz daudz nevajag. Pāris aktuālu sprediķu tieši priekš viņa, un viņš paliek draudzē, nāk atkal un meklē šo ceļu. Lai minētu kādu konkrētu piemēru, jāiedziļinās senos netīrajos pagātnes darbos un domās. Bija kāds cilvēks, kurš mani apkrāpa. Uzticēju viņam naudu, bet viņš neatdeva. Ko darīt – iet meklēt, atprasīt? Kā tādam lai piedod? Man bija sevi jālauž. Un es atstāju mierā šo cilvēku, vairs nesatikos, nolēmu – lai Dievs ar viņu kārto šīs lietas. Bija arī tāda epizode – reiz gājām naktī no darba un paļāvos cilvēkam, kurš bija nolēmis nozagt svešu akumulatoru. Tie, protams, bija slikti darbi, vecā cilvēka grēki, kad tu pats īsti nezini, ko dari, tu nekontrolē sevi, bet darbojies, sātana vadīts, bez domāšanas. Tas ir slikti, bet neko nevari izdarīt. Tāpat kā ar atkarībām, zina, ka slikti, bet vaļā netiek.

Vai jaunā cilvēka tapšanas ceļā jums nekad nav uzmākušās šaubas?

Nē, nē! Vajag tikai izlasīt pāris psalmu, un tu atkal vari justies stiprs, drošs un paļāvības pilns. Ir bijuši arī atsevišķi vājuma brīži, bet tāpēc jau Bībelē ir Ījaba grāmata, tur viss ir brīnišķīgi pateikts. Mums jāskatās uz šo cilvēku, uz šo ticības vīru, no kura varam tikai mācīties. Tas dod spēku, un uz Kristu jau arī, protams, pirmām kārtām. Domāt par to, ka viņš mūsu dēļ nesis šo upuri, līdz nāvei pazemodamies, lējis par mums savas asinis. Tas ir vienkārši nenovērtējami.

Jums ir ģimene, bērni. Vai ceļu pie Kristus meklējāt un gājāt kopīgi?

Par sieviņu runājot, viņas vecā cilvēka dzīves stāsts ir vēl sarežģītāks nekā manējais. Bet, kas bijis, tas ir pagājis. Pat vēl pirms mūsu kāzām daudz kas viņas uzskatos man nebija pa prātam, bet Kristus mūsu dzīvē itin visu ir atjaunojis un sakārtojis. Kristīne tagad uzskata, ka es esmu viņai dāvana no Dieva. Mūsu ceļš pie Kristus sākās kopā, arī Kristīne bija meklējusi Dievu, un pēc kristībām viss kardināli mainījās. Mēs tiešām tagad dzīvojam brīnišķīgi.

Vai kristīgā garā audzināt arī meitas?

Abas meitas iet svētdienas skolā, piedalās draudzes nometnēs. Svētīgs tas cilvēks, kas Dievu iepazīst jau no bērna kājas. Protams, ir jālūdz par bērniem. Visādi gadās, kā jau bērniem, kādreiz paslīd kāja vai izdara ko nepareizu. Svarīgi, ka viņi zina šo ceļu. Ja kādreiz arī nomaldīsies, viņi zinās, pie kā var nākt un kam lūgt piedošanu. Pieļauju, ka pasaulē notiek visādas nelaimes, arī ģimenē visādi var gadīties. Bet manī tomēr ir absolūts miers. Absolūta paļāvība uz Dievu par it visu.

Vai tāds jūtaties vienmēr?

Jā, manī ir šis miers un paļāvība. Jo Kristus mums to apsola: "Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas." Un, ja mēs mākam šo mieru paņemt, atrasties šajā mierā, tad mūs nevar satricināt nekas. Es zinu, ka esmu sevi licis Dieva rokās, zinu, ka esmu pestīts, apzinos, ka manī vēl grēki no vecā cilvēka, varbūt vēl domās grēkoju, daudz ko nevajadzētu darīt, bet es cenšos to iznīcināt, tikt no tā vaļā. Cenšos paklausīt savam Kungam, darīt tā, kā viņš mani aicina. Tad arī notiek pārmaiņas, mēs maināmies savā sirdī. Un mums ir šis miers, tas mūs piepilda, tas mūs stiprina. Kas notiek, ja tā nav? Neaprakstāmas šausmu lietas notiek tur, kur darbojas sātans. Bet mēs esam brīnišķi svētīti, ka varam dzīvot ar savu Kungu, ka varam saņemt no Viņa visas dāvanas, un ne tikai šajā dzīvē, arī mūžībā.

Vai, jūsuprāt, dažādie norādījumi Bībelē, kādiem mums jātop vai kādiem nav jātop, nozīmē, ka jaunā cilvēka tapšanas darbs vēl jāturpina?

Tur pilnīgi viss ir pateikts. Un vēl Kristus teicis galveno: mīliet cits citu! Kā Es jūs esmu mīlējis. Tas pat nav lūgums – tā ir pavēle. Un tas ir diezgan grūti. Ja tevi mīl, tad jā. Bet ja tev dara pāri? Sit tev? Tas mums ir jāmācās. Mums vēl ļoti daudz ir jāmācās. Arī jācīnās. Es domāju, ka visa kristīgu cilvēku dzīve ir cīņa. Jo citādi jau Atklāsmes grāmatā nebūtu teikts, ka dzīvības vainagu un visus apsolījumus saņems tas, kas izturēs, kas uzvarēs. Tā ir grūta cīņa – tā notiek pret velnu, pret pasauli, pret grēku. Bet Dievs mums dod arī ieročus mūsu cīņai, lai mēs taptu stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Viņš mums dāvā savu Vārdu, ar ko atvairīt visas ļaunā ugunīgās bultas. Mums daudz ko var nodarīt, bet garīgi salauzt mūs nevar.