Anna Jaunslaviete, pensionāre

Atceros! Viņš ir bezcerīgs, ar nolemtības zīmogu sejā… Viņš ir atstāts pagātnei, taču man vēl šobrīd ir brīži, kad jūtu savu veco cilvēku.

Kad es mācījos skolā, pirms katra jaunā gada es apņēmos labi mācīties, klausīt mammu, ievērot kārtību utt. Šo apņemšanos pildīju varbūt nedēļu, mēnesi un tad atkal viss aizgāja vecajās sliedēs. Šogad, sākoties Adventes laikam, ar ciemiņu acīm paskatījos uz istabas aizaugušajiem kaktiem un apņēmos slinkumu un lepnību ar Dieva palīdzību neņemt līdzi jaunajā gadā. Prieks, ka jaunajā gadā kārdinājuma brīžos nepildīt savu apņemšanos neesmu viena, bet droši varu saukt: “Dievs, palīdzi man neslinkot un kļūt bagātākai Tevī!”

Estere Rožkalne, svētdienas skolas vadītāja

Man liekas, neatceros. Tā kā esmu jau no bērnības baznīcā, man nav bijis tāda konkrēta brīža, kad vecā cilvēka vietā nāktu pilnīgi jauns cilvēks. Kaut kādas īpašības no vecā cilvēka ir mainījušās – viena no tām ir lepnums, ar ko esmu cīnījusies. Kopā ar Jēzu Kristu arī mūsu vecais cilvēks tika piesists krustā, bet mēs esam tikai cilvēki, un klupšanu un grēku dēļ saskaramies ar kaut ko no vecā cilvēka. Šajos brīžos ir jāatceras un jāatgriežas pie Jēzus krusta, kur karājas arī mūsu vecais cilvēks. Ticībā mēs to spējam!

Maija Vasara, teoloģijas studente

Mans vecais cilvēks dzīvo pasaulē, kurā nav gaišuma, nav mīlestības cilvēkos – jo viņā pašā tās nav. Viss, ko viņš redz, ir pelēks. Trūkst prieka. Tāpat arī lepnība, augstprātība, tieksme būt labākajai gaismu pārvērš tumsā. Un tad Kristus savā žēlastībā tam dāvā jaunas drānas, tam atklājas pasaule, kādu tas nav pazinis. Tagad jaunais cilvēks redz cilvēkos tikai gaišo. Tas redz, ka katra dvēsele ir brīnums. Un jūt, ka Kristus ir atnācis un mīt viņa sirdī tāpat kā katrā līdzcilvēkā.

Ineta Robiņa, sociālās mājas ″Mūsmājas″ pārvaldniece

Vecais cilvēks ir aizgājis pagātnei; ar jauno cilvēku es iegūstu mieru, kas man ir ļoti svarīgi. Es domāju, ka esmu kļuvusi labāka, lēnprātīgāka, līdzsvarotāka. Vecais cilvēks šobrīd ir nolikts pagātnē un vairs mani neapciemo.

Kristīne Frīdberga, strādā vēstniecībā

Atceros gan. Un ikreiz, kad atceros, vēlos neatcerēties. Jo šīs atmiņas mēdz būt ļoti nepatīkamas, pat sāpīgas… Un tomēr tās ir brīnišķīga Dieva dāvana. Jo šīs atmiņas ir viens no veidiem – tikpat neparastiem kā Viņš pats –, kā arvien no jauna piedzīvot Viņa mīlestību un žēlastību, kas ļāvusi kļūt par jaunu radījumu Kristū!