"Ja tu, piemēram, nāc pulksten četros pēcpusdienā, tad es jau no trim sākšu justies laimīga. Jo tuvāk nāks norunātā stunda, jo laimīgāka es būšu. Pulksten četros es jau sākšu bažīties un uztraukties, jo būšu atklājusi laimes vērtību! Bet, ja tu nāksi vienalga, kad, es nezināšu, cikos savā sirdī sākt gatavoties." Antuāna de Sent-Ekziperī stāstā, kas kļuvis par neatņemamu kultūras sastāvdaļu, runā par gaidīšanas virmuli; kņadu, kad domas pārtop gaidās un tad atkal domās. Autors runā par sajūtām, kas stāv tuvu nemieram, satraukumam. Tas nav tāds nemiers, kāds rodas, sēžot zobārsta krēslā un pētot ārsta sagatavošanās rituālu, bet gan līdzīgs tādam, kāds rodas līgavainim pie altāra gaidot līgavas parādīšanos. Tur taču jābūt bažām un uztraukumam, kas savijas ar nepacietīgu laimi?! De Sent-Ekziperī vārdi apraksta svētlaimīgu gaidīšanu.
Šobrīd mēs dzīvojam pēc četru svecīšu kalendāra laika, proti, mūs visus vieno kopīga darbība, kas simbolizē gaidīšanu. Svecīšu aizdegšana Adventes vainagā palīdz radīt noskaņu.
Ir ārkārtīgi grūti rast piemērotus vārdus, lai aprakstītu to, ko nozīmē gaidīt; citējot "Mazo princi", es centos kaut nedaudz ieskicēt gaidīšanas sajūtu burvīgumu. Šobrīd mēs gaidām vienu un to pašu un arī visi veicam vienu un to pašu simbolisko darbību, tomēr ir būtiski ikvienam saprast un izvērtēt, ar kādām sajūtām, domām un gaidām (cerībām) Atnācējs tiek gaidīts. "Gatavošanās savā sirdī" ir gaidīšanas neredzamais balsts un katra sveiciens Atnācējam. Laura Supjeva |
