Oktobra beigās mūsu dievnamā aicinājām uz sadraudzību rudenī dzimušos draudzes seniorus. Klausoties bērnu atskaņoto mūziku un Maijas Vasaras esejas, kavējāmies savās pārdomās par upurēšanos un tās daudzveidību. Kā ierosinājumu šīm pārdomām lasījām kādu vēsturisku atgadījumu. Šo stāstu varat izlasīt arī jūs. Varbūt arī jums radīsies kādas vērtīgas atziņas šajā Adventes laikā.

Gaišas pārdomas vēlot – jūsu Līvija un Jolanta
"Piecpadsmitajā gadsimtā mazā ciematiņā netālu no Vācijas pilsētas Nirnbergas dzīvoja kāda zeltkaļa ģimene, kurā bija astoņpadsmit bērnu. Lai viņus visus paēdinātu, šis zeltkalis – Albrehts Dīrers vecākais – strādāja savā amatā no agra rīta līdz vēlam vakaram un vēl piedevām jebkuru citu darbu, ar ko vien varēja kaut nedaudz nopelnīt. Par spīti trūkumam, no kura, šķiet, nebija izejas, divi Albrehta Dīrera dēli loloja kādu sapni. Abiem bija ķēriens uz zīmēšanu, un abi ļoti vēlējās studēt Nirnbergas Mākslas akadēmijā, lai gan zināja, ka tas nekad nebūs iespējams, jo tēvam nebija tik daudz naudas.

Pēc daudzu nakšu sarunām lielajā gultā, kur visi kopā gulēja, zēni vienojās, ka lozēs, metot gaisā monētu. Zaudētājam bija jādodas strādāt ogļu raktuvēs un jāsūta nopelnītā nauda brālim, lai tas varētu mācīties akadēmijā. Pēc četriem gadiem tas izstudējis atgriezīsies, lai sagādātu līdzekļus otra brāļa studijām, vai nu pārdodams savus zīmējumus, vai arī, ja būs vajadzīgs, strādādams raktuvēs.

Svētdienas rītā, atgriezies no dievkalpojuma, viņi lozēja ar monētu. Veiksme uzsmaidīja Albrehtam, un viņš devās uz Nirnbergu. Alberts nu sāka bīstamo ogļraču darbu, pelnīja naudu un sūtīja to brālim, kura talants akadēmijā uzreiz bija izraisījis lielu apbrīnu. Albrehta zīmējumi un gravīras, un eļļas gleznas bija pārāki par akadēmijas profesoru darbiem; pēc mācībām viņš savus darbus jau varēja pārdot par krietnu naudu.

Slavas vainagots, jaunais mākslinieks Albrehts Dīrers pārradās dzimtajā ciemā, un ģimene viņam par godu sarīkoja svinīgu mielastu. Kad, jautrai mūzikai saknot, visi bija krietni paēduši un padzēruši, Albrehts cēlās kājās, lai visu klātbūtnē pateiktos brālim par tā uzupurēšanos. Savu runu viņš beidza ar vārdiem: "Un tagad ir tava kārta, Albert, mans krietnais brāli! Dodies uz Nirnbergu, piepildi savu sapni! Tagad es gādāšu, lai tev nekā netrūkst."

Visi pagriezās pret galda galu, kur sēdēja Alberts. Jaunekļa bālā seja bija noplūdusi asarām, šņukstēdams viņš kratīja galvu un atkārtoja: "Nē, nē, nē…" Beidzot viņš piecēlās, noslaucīja asaras un uzlūkoja visus pie galda sēdošos. "Nē, mīļo brāli, es nebraukšu uz Nirnbergu, " viņš klusi teica. "Man tur vairs nav ko darīt. Paskaties… Paskaties uz manām rokām!" Un viņš pacēla augšup savas lielās sastrādātās ogļrača plaukstas. "Katrs pirksts vismaz reizi ir ticis lauzts, un nu jau krietnu laiku man sāp visas labās rokas pirkstu locītavas, tā ka es tik tikko spēju noturēt glāzi, lai ar tevi saskandinātu. Šai rokai nekad vairs neklausīs ne zīmulis, ne ota… Nē, brālīt, to es vairs nespēšu."

Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā četri simti piecdesmit gadu. Pasaules muzejos glabājas simtiem Albrehta Dīrera darbu – gleznu, kokgrebumu, akvareļu, un vara gravīru, taču ļoti iespējams, ka jūs, tāpat kā daudzi pasaules cilvēki, atceraties tikai vienu no tiem.

Pateicībā par brāļa upuri Albrehts Dīrers ar savu vislielāko rūpību uzzīmēja viņa sastrādātās rokas. Zīmējumā plaukstas saliktas kopā kā lūgšanā. Savu meistardarbu viņš nosauca pavisam vienkārši – "Rokas", taču kopš tā laika aizkustinātā un pateicīgā pasaule to pārdēvējusi par "Lūgšanā saliktas rokas".

Šis stāsts lai ir kā atgādinājums – dzīves cīņu nevar izcīnīt viens pats! Kad klājas grūti, salieciet rokas kopā kā Dīrera zīmējumā, paceliet skatienu augšup un sakiet: "Palīdzi man!" Un atklāsies brīnumaina patiesība – cik tuvu ir palīdzība, ja to lūdz."