|
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv
Vairāk informācijas >
|
|
|
| Liecība. Lūgšanas spēks |
|
Jau kādus divus gadus jūtu ļoti lielu nepatiku pret darāmo darbu (esmu 15 gadus galvenā grāmatvede). Kad jāiet uz darbu, nevaru piecelties, kad jālasa likumi, citas domas uzreiz gūst virsroku. Bet bija viens bet… Tas bija dzīvokļa kredīts un meitas Lindas studiju maksa, nerunājot par īri un visiem tik zināmo iztiku. Esmu savā nepatikā pret darbu dalījusies gan ar draugiem (tie sen teica, ka man nepieciešams cits darbs, bet, saprotot manu finansiālo situāciju, vēlēja izturēt), gan arī ar vienu ļoti labu palīgu garīgajos jautājumos – mācītāju U. Jumeju, kas tiekoties teica: “Skaties, kā laukā – uz vagas galu, tas drīz beigsies.”
Ar šo cilvēku palīdzību turpināju darīt savu darbu, lai gan darbā arvien biežāki kļuva konflikti ar priekšniecību – nevis nesaskaņu dēļ, bet darāmā un daudzo jautājumu dēļ, kas ir normāla parādība manā profesijā. Es kļuvu ar katru dienu neiecietīgāka, kas man radīja psiholoģiskas problēmas, kuras līdz tam nebiju pazinusi. Jau 2004. gadā semināra “pazīt, paklausīt, piedzīvot” laikā kopīgi ar vadītāju Mildu Klampi lūdzām par manas meitas operāciju un manām problēmām, un tās atrisinājās – Linda pēc operācijas varēja sajust smaržas, ko četrus gadus nebija jutusi, un man pavērās mazliet cits darba lauks ar tādu algu, ka varēju tikt galā ar meitas studiju maksu un savu kredītu. Tad šā gada februārī pēc lielas un klusas lūgšanas devos pie darba devēja un lūdzu viņu mani atbrīvot no darba, savā vietā liekot citu man zināmu cilvēku. Tā vienā dienā ar pateicību Dievam šķīros no darba un aizgāju uz bezdarbnieku dienestu. Tur man piedāvāja divus mēnešus ilgus projekta vadības kursus, kurus es cītīgi apmeklēju. Pēc ilgiem gadiem sajutos ļoti brīnišķīgi, jo varēju mācīties un galva visu uztvēra. Kopā ar vienu paziņu uzvarējām Eiropas fondu sociālā projekta konkursā. Tā vienlaikus radās iespēja darīt finansiāli saistītu, taču pilnīgi jaunu darbu. Vēl man izdevās pabeigt iesācēju kursus angļu valodā. Tad atkal ļāvos pierunāt sevi kādam grāmatvedības darbam. Pēc nedēļas mokošās sajūtas atkal atgriezās, un es sapratu – tā ir mana vaina. Man tika dota iespēja nestrādāt, mācīties, bet es gāju atpakaļ, kur pati negribēju. Tad seminārā “Mērķtiecīga dzīve” es savu problēmu izteicu vadītājai Mildai, un viņa to ietvēra savā lūgšanā. Tā bija trešdiena. Un ceturtdien no rīta man zvanīja no nodarbinātības dienesta un paziņoja, ka plkst. 10 man jābūt uz angļu valodas eksāmenu otrajā līmenī. Ierados ar savām pamatzināšanām, izturēju konkursu starp 50 cilvēkiem, mācību grupā uzņēma 12 cilvēku, man bija minimālais punktu skaits, lai tajā iekļūtu. Tagad divus mēnešus katru dienu pavadīšu četras stundas kursos, divas mācīšos mājās, jo man jāpanāk pārējie, kas ir spēcīgāki par mani. Man tajā brīdī kļuva skaidrs, ka Dievs dod iespēju un parāda to, kas man darāms. Saprotu, ka vienatnē manas lūgšanas tik spilgti neatklājas, bet, kā Jēzus teica, kur divi vai trīs būs Manā vārdā, tur Es būšu viņu vidū. Es no sirds pateicos arī Mildai Klampei, ka viņa ir viena no tiem diviem trim, kuru lūgšanas tiek uzklausītas. Paldies varenajam Dievam un mūsu draudzes māsai, un pārējiem, kuri ir kopā ar mani!
Iveta Bagone |
| « atpakaļ |
|
|
|
