Dievs mūs ir aicinājis netiekties pāri par sev nolikto. Viņš to dara ne tāpēc, ka būtu izdomājis kādas mākslīgas robežas, aiz kurām sākas „labāka dzīve”, kas paredzēta tikai dažiem. Viņš to dara ar vislielāko mīlestību, jo zina, ka mūsu spēju robeža ir labākā komforta zona laimīgai dzīvei. Tiekšanās pāri par to ievainos mūsu dzīvi.

Neapmierinātība ar sevi, savu izskatu, prāta spējām, finansiālo stāvokli, novērtējumu sabiedrībā cilvēku ieved dusmās un sarūgtinājumā. Šāds cilvēks sāk noniecināt citu izskatu, sāk kritizēt citu pārdomas un paveikto, sāk piesavināties finanses un dara to visu cerībā iegūt augstāku novērtējumu citu acīs.

Šāds cilvēks apkārtējiem nodarīs daudz sāpju, bet – kas vēl bēdīgāk – tieši šis ļaunums būs tas, kas atbaidīs labos un krietnos cilvēkus no viņa dzīves. Tiekšanās pāri savām robežām ievedīs cilvēku lielākā nelaimē un sirds ļaunumā nekā robežu nepārkāpšana.

Lai skaudība un ļaunums nespētu iznīcināt mūsu dzīvi, apustulis Pāvils mīlestības pilnās rūpēs atgādina: „Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris.” (Rm 12:3)

Jāzeps Bikše