“Tiatiras draudze un Izabella” (Atkl. 2,18-29)

2008.gada 25.oktobrī

(Žēlastība jums un miers, no Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus!)

Cik labi būtu, ja mums kāds tā pateiktu – Jēzus draudze, klausies, ko saku ... un sacītu „Es zinu tavus darbus, tavu mīlestību, tavu ticību un tavu kalpošanu, un tavu pastāvību, un ka tavi pēdējie darbi ir lielāki nekā pirmie.” Ah, cik jauki ir kautko tādu dzirdēt par sevi, un, ja to vēl saka Jēzus!  „Es zinu tavus darbus ...” jā, ne tikai nedarbus Dievs redz, bet arī mūsu darbus. Cik labi un stiprinoši ir dzirdēt uzslavu un uzmundrinājumu! Mums ikvienam tas ir vajadzīgs. Cik labi ir, ja mūsu veikumu novērtē. Šāda atzinība ir kā eļļa uz galvas – nu, runājot VD vārdiem. To mēs varam censties arvien vairāk darīt un sacīt viens otram, -uzmundrināt, stiprināt, novērtēt un dāvāt savu atzinību.

Pie tam, šeit Jēzus saka, ka pēdējie darbi ir lielāki nekā pirmie. Izaugsme. Jā, izaugsme ir skaidri sadzirdama šajos vārdos. Tas, pēc kā ikviena draudze tiecas, ilgojas. Izaugsme gan skaitā, gan atziņā un dziļumā, kas liecina,ka draudze var arvien lielākas dieva valstības pēdas atstāt šajā pasaulē. Jēzus Tiatīras draudzei apliecina, ka pie viņas ir izaugsme.

Patiesībā, nezinu, vai daudzas draudzes var ar to lepoties. Tiatīras draudze var lepoties, jo Jēzus apliecina viņas izaugsmi. Pie mums jau arī, ja kāda draudze aug, tad tas ir liels prieks, tā tiek stādīta par paraugu un piemēru. Daudzi iet lūkoties, ko viņi dara, kas ir izaugsmes iemesls utt. Un tad nereti šīs draudzes atrodas pat tādas kā nedaudz „ideālas” draudzes gaismā.

Arī mūsu draudzes 370 gadi ir tāda zināmā veidā izteikta atzinība – tik ilga pastāvēšana,- tas nav maz. Un šodien jau arī mēs savā draudzē redzam izaugsmi, jaa palūkojamies uz visu to, kas notiek draudzē. Ja mēs gribam uzsākt kādu aktivitāti draudzē, tad ir tik grūti atrast kādu brīvu telpu vakaros, jo visas jau ir aizņemtas! Paldies Dievam, ka viņš mūsu Dievnama arhitektam lika sirdī radīt mums Dievnamu ar tik daudzām telpām, kamēr tradicionālie Dievnami šajā ziņā ir tik nabadzīgi! Un mēs redzam izaugsmi, kad palūkojamies draudzē un redzam jauniešus, jaunus cilvēkus, aktīvus cilvēkus – tā ir izaugsme. Vai varam uzelpot? Vai viss ir sasniegts? Nē, mūsu šīsdienas Dieva vārds mūs mudina būt modriem. Jēzus rāda mums, ka blakus labam draudzes darbam un izaugsmei, draudzē var mierīgi veidoties arī kautkas tāds, ko mēs sauktu par sektu. Tā,, protams ir ļoti slikta notikumu gaita. Tomēr, ne tikai sekta un kāda mācība vien, bet var jau būt vienkārši tā,ka ir kristieši draudzē, kas nevar un negrib sist krustā savus grēkus. Un tas ir risks, kurš draudzē vienmēr paliek. Un šīsdienas Dieva vārdā redzam, ka šī sieviete nav svešiniece, bet gan no pašas draudzes. Ko darīt? Kā reaģēt? Vai, labāk, nereaģēt? Ko mēs kā kristietis un draudze darām, kad saskaramies ar grēcīgu dzīvesveidu mūsu pašu vidū? Kā reaģējam? Vai,, labāk, nereaģējam? Grūtības vienmēr slēpjas tajā, ka tie ir mūsu cilvēki, un tad ir tik grūti viņiem ko sacīt. Bet Jēzus mudina mūs tomēr uzņemties atbildību par draudzi un līdzcilvēkiem. Jo man gribas ticēt, ka ;
1) uz to mūs Kristus aicina;
2) tā ir arī daļa no izaugsmes;
3) tikai tā ir iespējams draudzei izdzīvot 370 gadus.

Rūpes vienam par otru... Uzmanība un atbalsts... Vienaldzība, droši vien, ir visļaunākais ienaidnieks draudzē un vislabākā augsne grēkam, un viltus mācībai. Jēzus šeit tieši to pārmet draudzei, ka viņa ir bijusi šajā ziņā vienaldzīga un nav rīkojusies. Viņš pats rīkojas.

Reizēm šķiet, ka tas ir skarbi. Kā Jēzus var tā darīt? Likt slimībā, pat nolemt nāvē... Daudzi ļaudis saka, ka tā ir pretruna Bībelē un, kur tad galu galā ir tā mīlestība? Bet tieši tā ir tā mīlestība – ko var piedzīvot draudze. Jo Jēzus iestājas par draudzi. Viņš dod laiku šai sievietei atgriezties. Bet, ja viņa to nedara, tad viņa var vest sev līdzi arī jo daudzus citus -un Jēzus ir spiests to pārtraukt,pārtraukt savu bērnu dēļ, kas viņam grib būt uzticīgi. Un man šķiet tik zīmīgi, ka šī sieviete sevi sauc par pravieti – jo tieši tā šādi ļaudis rīkojas – piedēvē sev titulus un dāvanas, kuras viņiem Dievs nav devis. Un parauj sev līdzi tik daudzus.

Tādēļ mēs arī varam zināt, šodien ejot savās gaitās – tas Kungs iestāsies par mums un pasargās tos, kas viņam grib būt uzticīgi. Lai Dievs jūs svētī un dāvā jauku un gaišu, viņa klātbūtnes pilnu šo dienu. Un dod, ka varam viņam šodien kalpot.

Āmen.

Ģirts Prāmnieks