“Farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Jēzu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādiet Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja.” (Mt 22:15–22)

Mums tiek uzdoti jautājumi, un tiek sagaidītas atbildes. Mēs uzdodam jautājumus un sagaidām atbildes. Jautājumus var uzdot ļoti dažādi – labvēlīgi, ar to domāju godīgu, patiesu, pat sirsnīgu attieksmi. Tu jūti to, ka jautātājs ir patiesi ieinteresēts. Ir jautājumi, kas ir ļoti lietišķi. Es teiktu, šie jautājumi izteikti bez īpašas attieksmes, savā ziņā neitrāli. Bet ir arī tādi jautājumi, aiz kuriem slēpjas negodīga, provocējoša, pat naidīga attieksme.

Kristum bieži nācās dzirdēt tieši šādus jautājumus. Jautājumus, aiz kuriem slēpās ļauna attieksme. Mūsu tekstā farizeju uzdotais jautājums ir tieši tāds, sagatavots ar noteiktu mērķi – saņemt tādu atbildi no Jēzus, kas dotu iemeslu Viņu apsūdzēt. Šoreiz kā tādu, kas neievēro vai izvairās ievērot valsts noteikto kārtību nodokļu jautājumā. Jautājums bija rūpīgi plānots, kalkulēts. Tam bija veltīta pat vesela apspriede. Mēs lasām: “Farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Jēzu pieķert kādā vārdā.”
Man jādomā, kāda nepatīkama smarža ir negodīgai, ļaunai, liekulīgai attieksmei.
Ir tik nepatīkami, ja mums kāds kaut ko jautā ar netīru aprēķinu, vienkārši izprovocējot.
Tikpat nepatīkami ir citiem, ja mēs viņiem uzdodam jautājumus ar šādu motivāciju. Padomāsim par mūsu attieksmi, esot attiecībās ar līdzcilvēkiem.
Farizeji bieži mēģināja Jēzu pieķert kādā jautājumā, kas skar bauslības prasības (sabata svinēšana, laulības šķiršana un līdzīgi). Šoreiz viņi ķēra ar jautājumu, kas skar attieksmi pret valsti, nodokļiem, ķeizaru. Tādēļ arī farizeji nenāk vieni. Viņi ir ņēmuši līdzi kādus no Hēroda (valdnieka) ļaudīm, lai būtu klāt vajadzīgie liecinieki, ja viņu viltība pret Jēzu izdotos. Viss smalki pārdomāts.
Jēzum uzdotais jautājums skan šādi: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?”
Šeit ir kāds interesants akcents. Mēs zinām, ka cilvēki, kuri Jēzu uzrunā, patiesībā ir ļauni noskaņoti pret Jēzu, bet, neskatoties uz to, viņi tomēr dod labu liecību par Viņu.
Viņi liecina par Jēzu, ka Viņš ir patiesīgs, ka Viņš māca skaidru Dieva Vārdu, ka Viņš nešķiro cilvēkus pēc viņu stāvokļa, ietekmes. Lai arī liekuļojot, bet farizeju teiktais tomēr bija patiesība par Jēzu.
Šeit ir kāda nozīmīga atziņa arī mums, proti, tā ir Dieva griba, lai arī mēs esam tādi, ka mūsu ienaidniekiem beigu beigās tomēr jādod laba liecība par mums.
Apustulis Pēteris šo domu izsaka ļoti zīmīgi un jauki: “Dzīvojiet krietni pagānu starpā, lai tie, kas jūs apsūdz kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.” (1Pēt 2:11) Man šķiet, Pēteris it kā saka: pie jums meklēs vainas, apsūdzēs, bet jūs turpiniet dzīvot pēc Dieva Vārda, darot labus darbus. Galu galā jūsu apsūdzētājiem nebūs nekā slikta, ko teikt par jums. Ja arī viņi teiktu, tad tomēr tie būtu tikai meli.
Ko Jēzus atbildēs negodīgajiem jautātājiem? Vispirms Jēzus ir ļoti tiešs, norādot uz problēmu jautātāju motivācijā. “Un Jēzus nomanīdams Viņu ļaunprātību, sacīja: kam jūs mani kārdināt, jūs liekuļi?” Jēzus vienkārši liek to saprast – tas, kādu motīvu vadīti jūs nākat pie manis, nav godīgi. Tas ir liekulīgi. Nosaukt šīs ievērojamās personas par liekuļiem – tas bija drosmīgi. Tomēr tas, ko Jēzus sacīja, bija patiesība. Un kādam taču reiz arī jāuzdrošinās sacīt patiesību. Kādam taču reiz ir jāpasaka, ka liekulība ir liekulība. Padomāsim par sevi. Ja kāds, mūs cienot, godīgi ir norādījis uz kādiem mūsu trūkumiem, kļūdām, grēkiem. Vai tas ir bijis slikti? Domāju, ka tā ir brīnišķīga iespēja izmeklēt sevi, pazemojoties Dieva priekšā, izdarīt nepieciešamos secinājumus.
Un man šķiet, mums arī jādomā par to, vai uz liekulīgiem jautājumiem bieži vien mēs neatbildam ar tādu pašu liekulību. Jēzus mīlēja cilvēkus, bet bija arī ļoti patiess savā attieksmē. Mēs taču esam Viņa mācekļi.
Jēzus deva ļoti gudru un izsvērtu atbildi uz farizeju jautājumu. Vispirms Viņš saka: “Parādiet Man nodevu naudu.” Šajā prasījumā jau ir daļa atbildes. Man šķiet, ka šeit ir izteikta visiem zināma patiesība, proti, nodevu nauda pastāv. Tā vienkārši ir. Visi to zina. Ikvienam ir skaidrs, ka nodokļi ir jāmaksā. Tas tiek arī darīts. Nodokļus maksāt, tas pieder pie šīs pasaules kārtības. Bez nodokļu iekasēšanas valsts vienkārši nevar pastāvēt. Cits jautājums: cik augstiem vai zemiem jābūt nodokļiem? Mēs visi vēlamies, lai tie būtu zemāki. Un arī tas ir normāli. Bet, ka nodokļu maksāšana pieder pie valsts kārtības, par to nav šaubu.

Atcerēsimies kaut vai to brīdi Israēla tautas vēsturē, kur tauta lūdz Samuēlam, lai arī viņiem tiek iecelts ķēniņš, tāpat kā pārējām tautām. Samuēls tad arī tautai norādīja, ar ko viņiem jārēķinās, iedibinot valstisku iekārtu. “Šādas tiesības būs ķēniņam. Jūsu labākos tīrumus, jūsu vīna dārzus un jūsu eļļas kokus viņš atņems jums un dos tos saviem kalpiem. Arī no jūsu druvām un no jūsu vīna dārziem viņš ņems desmito tiesas nodevu un to nodos saviem ierēdņiem un saviem kalpotājiem.” (1Sam 8:14–15)
Kur ir valsts, tur nodokļi. Bet Jēzus taču nenāca pasaulē ar mērķi nodarboties ar valsts nodokļu lietām. Viņš nāca pasaulē ar mērķi celt Dieva Valstību.
Savu kalpošanu Viņš sāka, sacīdams: “Atgriezieties no grēkiem, jo Dieva Valstība ir tuvu klāt pienākusi!”
Jēzus nepalika atbildi jautātājiem parādā. Viņš sacīja: “Tad dodiet ķeizaram kas ķeizaram pieder, un Dievam kas Dievam pieder.” Uzmanīgi ieklausoties Jēzus sacītajā, mēs nevaram nepamanīt šo akcentu, it kā Viņš sacītu: ar ķeizaru un viņam dotajām nodevām nekādu īpašu problēmu nav, bet domājiet daudz vairāk par to, vai jūs dodat Dievam to, kas Dievam ir jādod. Šī pasaule paies ar ķeizariem un viņiem dotajām nodevām. Un patiesi, kur šodien ir tas ķeizars, kura galva rotāja toreiz denāriju? Kur ir tā nodokļu nauda, kura toreiz tika maksāta?
Bet Dieva Valstība, kas ir mūžīga, nāk. Svarīgākais jautājums ir: vai tu rūpējies par to, lai būtu šajā Valstībā? Vai dod Dievam godu, slavu un pielūgsmi, to, kas Viņam pienākas? Dievs mums ir devis tik daudz, pašu dārgāko – Kristū mums ir grēku piedošana un mūžīgās dzīvības dāvana. Vai Dievam nebūtu tiesības sagaidīt mūsu mīlestības atbildi? Un runa jau nav tikai par kādu materiālas dabas devumu Dievam vai Viņa Valstības darbam. Arī tas mums ir jādara. Bet apustulis Pāvils ļoti jauki norāda uz to, ko Dievs visvairāk ilgojas saņemt: “Nododiet sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.” (Rom12:1) Ja farizeji būtu dzirdīgi klausītāji, viņi būtu saklausījuši šo būtiski svarīgo aicinājumu, domāt vispirms par savām attiecībām ar Dievu, par to, kādi viņi ir Dieva priekšā. Te ir arī mūsu nākotne, arī tautas nākotne – dot vispirms Dievam to, kas Viņam pienākas. Es ticu, ka tas, ko mēs Dievam vispirms varam dot, ir mūsu vienkāršā, neviltotā mīlestība ticībā uz Kristu. To darot, mēs paši, bet arī mūsu zeme piedzīvos bagātīgu svētību.
Ļaudis brīnījās par Jēzus doto atbildi. Tā bija ļoti gudra atbilde. Bet arī mums taču ir teikts: “Esiet gudri kā čūskas, bet bez viltus kā baloži.” (Mt 10:16)
Āmen.

Jēzus draudzes mācītājs
Erberts Bikše