„Tanī laikā Jēzus atnāca pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts. Bet Jānis tam pretojās un sacīja: „Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis.” Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: „Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” Tad viņš to atļāva. Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” ( Mt. 3:13-17 )
Jēzus baznīcā var skatīt mākslinieka Fr. V. Špora gleznu „Jēzus kristīšana”. Gleznotājs ir centies atainot Kristu Viņa kristību brīdī. Tomēr tas ir tikai viena mākslinieka fantāzijas lidojums, interpretācija tam, kā tas reiz varēja notikt.
Evaņģēlists Matejs mums vēsta par šo pašu notikumu. Evaņģēlija liecība mūs pietuvina šī notikuma īstenībai. Jēzus atnāca pie Jāņa Kristītāja Jordānas upes krastā un lūdza, lai Jānis Viņu kristītu. Jānis tam pretojās. Saprast, kādēļ Jēzum ir nepieciešama Jāņa Kristītāja kristība, nebija nemaz tik viegli. Atcerēsimies – Jānis Kristītājs mudināja ļaudis izsūdzēt grēkus un viņa praktizētā kristība bija kā apliecinājums grēku nožēlai.
Kādēļ Jēzum vajadzētu šādu kristību? Viņam taču grēku nebija.
Jānis redz savā priekšā Dieva Svēto – Mesiju. Viņš ir neizpratnē un pretojas Jēzus lūgumam: „Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis.” Skatoties uz Kristu, Jānis jau iepriekš bija ļaudīm sludinājis: „Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.”(Mt.3:11) Kā viņš varētu kristīt To, kam viņš nav cienīgs pat kurpes nest? Jānis pretojās. Arī mūsu dzīvē ir bijuši brīži, kad Dieva sacītais pārsniedz mūsu iespējas to īsti saprast. Šādās situācijās arī mēs esam cēluši iebildumus. Prātā nāk apustulis Pēteris. Arī viņš kādā brīdī nespēja pieņemt Jēzus sacīto. Jēzus noliecās, lai mazgātu Pēterim kājas. Pēteris protestēja: „Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja Pēterim: „Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” ( Jņ.13:8) Beidzot Pēteris paklausīja. Mums jāmācās uzticēties Kristum arī tad, ja Viņa sacīto pilnībā vēl nesaprotam. Mums nākas atzīt – mēs neredzam visu pilnīgi, bet Kristus zina visas lietas. Uz Jāņa Kristītāja iebildumu Jēzus viņam atbildēja: „Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” „Mums vajag piepildīt taisnību” – tas nozīmē, ka Jānim Kristītājam ir jādarbojas līdzi Dieva taisnības piepildīšanā. Dievam esam vajadzīgi arī mēs, lai pasaulē īstenotos Viņa taisnība.
Un tomēr paliek šis jautājums – kādēļ Jēzum vajadzīga Jāņa kristība? Jēzus bija bezgrēcīgs. Tomēr tam tā bija jānotiek.
Jēzus pieņēma kristību, kas domāta grēciniekiem. Mēs mācāmies saprast – Jēzus pats, svēts būdams, ieņem grēcinieku vietu un sāk savu atklāto kalpošanu kā Dieva Jērs, kas uz sevi uzņemas un nes pasaules grēkus. Kristus krusta nāve būs kulminācija, bet ar Kristus kristību brīdi tas iesākās – mūsu grēku un vainu Viņš sāka ņemt uz sevi. Kristus kristības ir tas brīdis, kad mēs sākam pieredzēt, ka mūsu grēku nasta sāk raisīties no mums vaļā, lai Golgātas upurī tā pilnīgi tiktu paņemta prom. Mūsu pestīšanas labad Kristus nāca pasaulē. Arī kristību Viņš pieņēma mūsu pestīšanas dēļ. Kad domāju par to, mana sirds pildās ar prieku un pateicību. „Kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens.” Šajā teikumā ir kāds pravietisks vārds – cilvēces grēks, kas uzgulsies Jēzum, Viņu galu galā tomēr neuzvarēs un neiznīcinās. Būs diena, ja tā var teikt, kad Viņš izkāps krastā kā uzvarētājs, kā ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs. Mēs zinām, ka šo dienu sauc Augšāmcelšanās diena.
Mums jādomā arī par mūsu kristību. Kristības ūdens nožūst ātri, bet mēs paliekam kristības neatsaucamajā svētībā. Mūsu kristība pavēsta divas patiesības, kuras vēlos minēt. Pirmā – ar kristību iesākas mūsu šaurais ceļš. „Šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību,” tā lasām Bībelē. Tas nozīmē – esot Kristus mācekļiem, mums jārēķinās ar ciešanām, varbūt pat vajāšanām. Kristus devās ciešanu ceļā, un arī mums jābūt gataviem sastapties ar ciešanām. Cik labi to zināt, ka, arī grūtībās esot, varam pieredzēt Kristus apsolījuma īstenību: „Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”(Mt. 28:20) Otrā patiesība – ar kristību mums tiek dots apliecinājums, ka esam Ķēniņa bērni un mums ir doti neaprakstāmi lieli dārgumi. Mūsu katehismā šie dārgumi minēti: „Kristība dara, ka grēki top piedoti, tā pestī no nāves un velna un dod mūžīgo svētlaimi visiem, kas tic..” Ciešanām, bēdām nepieder pēdējais vārds. Būs diena, kurā mēs būsim kopā ar Kristu Viņa nebeidzamajā uzvarā. Kristus kristību pavadīja trīs brīnumainas zīmes – atvērās debesis, Svētais Gars nolaidās uz Jēzu, atskanēja balss no debesīm.
Šeit ir kāda laba, priecīga vēsts arī mums.
Debesis atvērās ne tikai pār Jēzu, kad Viņš bija kristīts. Kad mēs tiekam kristīti, Dieva Tēva sirds atveras arī mums. Mēs iepazīstam Dievu Viņa žēlastības un mīlestības pilnībā. Debesis nāk mums ļoti tuvu. Kad Jēzus bija kristīts, Svētais Gars nolaidās un palika uz Viņa. Mūsu kristībā Svētais Gars nāk arī pār mums. Mēs tiekam apzīmogoti ar Svētā Gara zīmogu. Svētais Gars nāk, lai piepildītu mūs un vienmēr paliktu mūsos. Mums jābūt ļoti, ļoti pateicīgiem par Svēto Garu, kas mums ir dots. Kad Jēzus bija kristīts, atskanēja balss no debesīm: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” Dievs Tēvs apliecina, cik dārgs Viņam ir Viņa Dēls. Arī mūsu kristībā Dievs apliecina, ka mēs esam Viņam ļoti dārgi. Tagad Viņš redz mūs kā Viņa mīļos bērnus. Mums Dieva balss skan ar Bībelē rakstīto vēsti: „Jūs jau visi ticībā uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū,” raksta apustulis Pāvils Vēstulē galatiešiem. (3:26,27) Ar kristību mums ir dāvināta šī privilēģija būt Dieva bērniem. Mēs pateicamies Dievam par dienu, kurā Kristus, mūsu Kungs, tika kristīts. Ar Kristus pilnīgo paklausību Tēvam arī mūsu kristība ir ieguvusi savu brīnumaino spēku un godību. Mēs tagad saprotam – ja Jēzum, mūsu Kungam, kas bija bezgrēcīgs, bija vajadzīga kristība, cik daudz vairāk tā ir nepieciešama mums, kas esam grēcinieki. Būsim Dievam pateicīgi par dienu, kurā tikām kristīti, un arī par visiem dārgumiem, kurus ar kristību esam ieguvuši. Esot kristītiem un paliekot sekošanā Kristum, mēs tagad esam svētīti mūsu dzīvei un mūžībai. Paldies Dievam par atziņu, ka esam izglābti Kristus nopelna dēļ. Āmen.
Jēzus draudzes mācītājs Erberts Bikše
|