Viņš nāca uz Nācareti, kur bija uzaudzis, un sabatā viņš pēc sava paraduma iegāja sinagogā. Un viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Rulli atritinājis, viņš atrada vietu, kur bija rakstīts: " Kunga Gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani pasludināt prieka vēsti nabagiem. Viņš ir sūtījis mani dziedināt sirdī satriektos un pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu, salauztos darīt brīvus un pasludināt Kunga žēlastības gadu." Rulli satinis, viņš to atdeva kalpotājam un apsēdās. Un visu acis sinagogā pievērsās viņam. Viņš sāka uz tiem runāt:"Šodien ir piepildījies šis raksts, ko jūs dzirdējāt." Un visi piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca no viņa mutes. Un viņi taujāja:"Vai šis nav Jāzepa dēls?" Viņš tiem teica:"Jūs noteikti man sacīsiet šo teicienu:ārst, dziedini pats sevi! Dari arī pie mums tēvu zemē to, ko esam dzirdējuši tevi darām Kapernaumā!" Un viņš teica:"Patiesi es jums saku:neviens pravietis netiek pieņemts savā tēvu zemē. 25   Patiesi es jums saku:daudz atraitņu bija Israēlā Elijas dienās, kad debesis tika aizslēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi, toreiz Elija tika sūtīts ne pie vienas citas kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā. Un daudz spitālīgo bija Israēlā pravieša Elīšas laikā, bet neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamāns." To dzirdēdami, visi sinagogā kļuva dusmu pilni. Pielēkuši kājās, tie izdzina viņu ārā no pilsētas līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogrūstu viņu lejā. Bet viņš, tiem pa vidu izgājis, devās prom. / Lūkas 4:16-30 /