Pēc tam Jēzus devās pāri Galilejas jeb Tibērijas jūrai. Viņam sekoja liels ļaužu pūlis, jo tie redzēja zīmes, ko viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur ar saviem mācekļiem apsēdās. Pasha, jūdu svētki, bija tuvu. Jēzus pacēla acis un, ieraudzījis, ka liels ļaužu pūlis nāk pie viņa, sacīja Filipam: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” Viņš tā teica, to pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko darīs. Filips viņam atbildēja: “Par divsimt denārijiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.” Viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viņam sacīja: “Šeit ir kāds zēns, kuram ir piecas miežu maizes un divas zivis, bet kas gan tas ir – tik daudziem?” Jēzus sacīja: “Lieciet ļaudīm apsēsties.” Tajā vietā bija daudz zāles; un tie apsēdās – skaitā ap pieci tūkstoši vīru. Tad Jēzus paņēma maizes un, pateicies Dievam, izdalīja mācekļiem, bet mācekļi – tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no zivīm – cik kurš gribēja. Kad tie bija papilnam paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Salasiet pāri palikušo maizi, lai nekas nepazustu.” Tie salasīja un piepildīja divpadsmit grozus ar maizes gabaliem, kas paēdušajiem bija palikušas pāri no piecām miežu maizēm. Tad nu ļaudis, redzēdami šo zīmi, ko viņš darīja, sacīja: “Šis patiesi ir pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet Jēzus, nomanīdams,ka tie grasās nākt un viņu satvert ar varu, lai celtu par ķēniņu, devās atkal viens pats uz kalnu. / Jāņa 6: 1-15. /