Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt, un viņai piedzima dēls. Viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Kungs ir parādījis lielu žēlsirdību viņai, un tie priecājās līdz ar viņu. Astotajā dienā tie atnāca bērnu apgraizīt un gribēja viņu nosaukt tēva vārdā par Zahariju. Bet viņa māte iebilda un teica:"Nē! Viņu sauks Jānis." Tie viņai teica:"Tavos rados nav neviena, kas saukts tādā vārdā." Un tie ar zīmēm jautāja viņa tēvam, kā viņš gribētu, lai bērnu nosauc. Palūdzis rakstāmo dēlīti, viņš uzrakstīja:"Viņa vārds ir Jānis." Un visi brīnījās. Tūlīt viņa mute atdarījās, mēle atraisījās, un viņš runāja, slavēdams Dievu. Tad bailes pārņēma visus kaimiņus, un visā Jūdejas kalnienē runāja par šiem notikumiem. Visi, kas to dzirdēja, savā sirdī prātoja, brīnīdamies:"Kas gan būs šis bērns?" Un Kunga roka bija ar viņu. Zaharijas pravietojums Viņa tēvs Zaharija, Svētā Gara piepildīts, pravietoja: "Lai slavēts Kungs, Israēla Dievs, jo viņš ir uzlūkojis savu tautu un devis tai pestīšanu, Un bērniņš auga un kļuva stiprs garā, un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāparādās Israēla priekšā. / Lūkas 1: 57-68, 80 /