22 Un Jēzus tūdaļ lika Saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu, tiekāms Viņš atlaidīs ļaudis. 23 Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats.24 Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. 25 Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.26 Un, kad mācekļi Viņu redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: "Tas ir spoks." Un tie brēca aiz bailēm.27 Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!"28 Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: "Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu." 29 Un Viņš sacīja: "Nāc!" Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. 30 Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: "Kungs, palīdzi man!"31 Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: "Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?"32 Un, kad tie iekāpa laivā, vējš nostājās.33 Un tie, kas bija laivā, metās Viņa priekšā ceļos un sacīja: "Patiesi Tu esi Dieva Dēls."34 Un viņi pārcēlās uz otru malu un nāca Ģenecaretes zemē. / Mateja 14:22-34. /