Kad bija pienākusi Zaharijas kārta kalpot Dieva priekšā, pēc noteiktās priesteriskās kārtības viņam krita loze ieiet Kunga svētnīcā un kvēpināt; viss ļaužu pulks ārā kvēpināšanas stundā lūdza Dievu. Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, nostājies pa labi no kvēpināšanas altāra. Kad Zaharija to ieraudzīja, viņš satrūkās un viņu pārņēma bailes. Bet eņģelis viņam sacīja: “Nebīsties, Zaharija, tava lūgšana ir uzklausīta, tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu, un tu sauksi to vārdā Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu.  Jo viņš būs liels Kunga priekšā, vīnu un reibinošu dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās. Daudziem Israēla dēliem viņš liks atgriezties pie Kunga, viņu Dieva.  Un tas staigās viņa priekšā Elijas garā un spēkā, lai pievērstu tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno gudrībai, lai darītu ļaudis gatavus Kungam.” Zaharija sacīja eņģelim: “Kā es to zināšu? Es esmu vecs, un mana sieva jau krietni gados.”  Eņģelis viņam atbildēja: “Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts tevi uzrunāt un nest tev šo prieka vēsti. Un, redzi, tu būsi mēms un nevarēsi parunāt līdz dienai, kad tas notiks, tādēļ ka tu neticēji maniem vārdiem, kuri savā laikā piepildīsies.” Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, ka viņš tik ilgi kavējas svētnīcā. Un iznācis viņš nespēja tos uzrunāt, un tie noprata, ka viņš svētnīcā ir redzējis parādību; un viņš tiem rādīja zīmes un palika mēms. / Lūkas 1:8-22 /