Jo Kristus neiegāja rokām darinātā svētnīcā, kas būtu patiesās atveids, bet pašās debesīs, lai no tā brīža stāvētu par mums Dieva vaiga priekšā. Viņš neiegāja, lai daudzkārt pienestu upurim sevi pašu, kā augstais priesteris katru gadu ieiet svētnīcā, pienesot ikreiz cita asinis, – jo tad kopš pasaules radīšanas viņam būtu vajadzējis daudzkārt ciest, bet nu viņš, laiku beigās reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams. Tāpat kā cilvēkiem ir nolikts mirt tikai vienreiz, un pēc tam tiesa,  tā arī Kristus ir upurēts reizi par visām reizēm, lai daudzu cilvēku grēkus izdeldētu; viņš atklāsies otrreiz – ne vairs grēku dēļ, bet par pestīšanu tiem, kas uz viņu gaida. Bauslībai ir vienīgi nākamo labumu ēna, bet ne pats lietu tēls; ar vieniem un tiem pašiem kaujamiem upuriem, kas ik gadu pastāvīgi tiek pienesti, tā nespēj darīt pilnīgus tos, kas ar tiem nāk. Jo citādi vai gan upurēšana nebūtu mitējusies, ja upurētāji, reizi par visām reizēm šķīstīti, neapzinātos visus grēkus? Ar šiem upuriem gadu no gada tika atgādināti grēki, bet vēršu un āžu asinis taču nevar atņemt grēku!  Tādēļ, ienākdams pasaulē, Kristus saka: kaujamos upurus un pienesumus tu neesi gribējis, bet miesu tu man esi sagatavojis, sadedzināmie upuri un upuri par grēkiem tev nav pa prātam. Tad es sacīju: redzi, Dievs, esmu atnācis – par mani ir rakstīts grāmatā – darīt tavu gribu. / Ebr. 9:24-10:7 /