Bet Kungs sūtīja lielu zivi, lai tā aprij Jonu; un Jona bija zivs vēderā trīs dienas un naktis. Un Jona lūdza Kungu, savu Dievu, no zivs vēdera, sacīdams: “Savā postā piesaucu Kungu, un viņš man atsaucās, no pekles vēdera brēcu – tu izdzirdēji mani. Tu iesviedi mani dzelmē, jūras serdē! Straumes apjoza mani. Visas tavas šļākas un bangas pār mani gāzās! Un es teicu – esmu padzīts no tavām acīm, kad atkal ieraudzīšu tavu svēto templi?! Ūdeņi kļāvās pār mani. Dzelme mani apjoza, aļģes vijās ap galvu. Nokāpu līdz kalnu pamatiem. Zeme slēdzās pār mani uz mūžiem – tu manu dzīvību cēli no bedres, Kungs, mans Dievs! Kad izvārga mana dvēsele, atcerējos Kungu; pie tevis mana lūgšana cēlās – tavā svētajā templī! Kas pie nīcīgiem elkiem vēršas, noliedz žēlastību; bet es, skaļi pateikdams, tev upurēšu, ko esmu solījies, samaksāšu – glābiņš pie Kunga!” Un Kungs pavēlēja zivij, un tā izvēma Jonu krastā. / Jonas 2:1-11 /