Bet Visuaugstais nemīt rokām darinātos namos. Kā saka pravietis:   debesis man tronis, bet zeme mans kājsols; kādu namu jūs celsiet man, saka Kungs, vai kur man ir atdusas vieta? Vai mana roka to visu nav darinājusi? –  Jūs, stūrgalvīgie, ar pagānu sirdīm un ausīm, jūs vienmēr esat pretojušies Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs. Vai ir kāds pravietis, ko jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nokāva tos, kas jau izsenis vēstīja par Taisnā nākšanu, bet viņa nodevēji un slepkavas esat jūs. Jūs, kas eņģeļu atnesto likumu esat saņēmuši un neesat turējuši.” Viņi to dzirdēja, un tas tā dzēla sirdī, ka tie grieza zobus uz viņu. Bet viņš, Svētā Gara pilns, pacēla acis uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas, un viņš sacīja: “Redzi, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.” Bet viņi, ausis aizspieduši un skaļi kliegdami, visi reizē metās viņam virsū. Un, izdzinuši ārpus pilsētas, tie viņu nomētāja akmeņiem. Liecinieki atstāja savas drēbes pie kājām kādam jauneklim, vārdā Sauls. Viņi Stefanu nomētāja akmeņiem, bet viņš, Dievu piesaukdams, lūdza: “Kungs Jēzu, pieņem manu garu.” Un, nokritis ceļos, viņš skaļā balsī iekliedzās: “Kungs, nesodi viņus par šo grēku.” To pateicis, viņš aizmiga. / Ap.d. 7:48-60 /